Džeki ar kajakiem aizairē vētrainā jūrā. Trillera cienīgs apraksts

Komentēt

Spoileris: beigas ir labas. Un labi, ka tā.

Neskatoties uz introvertu dabu, latviešiem patīk trakulības.Galu galā, pat ASV šovs "Bachelor" mūs prezentējis kā valsti, kur ir normāla tradīcija lēkt ar gumiju plikiem. Taču dažreiz jautri iecerētās izklaides kļūst bīstamas – tā gadījās arī diviem puišiem, kas nolēma ar kajaku braukt vētrā viļņus skatīties. Tūlītēja piebilde: tā darīt nevajag bez labas fiziskās sagatavotības vai prasmes apieties ar laivu vai, vislabāk, abiem. Puišiem trūka pieredzes, taču par laimi šoreiz pietika ar sportista cienīgu sagatavotību. Šis ir stāsts par to, kā darīt nevajag. Publicējam nerediģētu, kāds tas ir autora Jāņa Vītola Facebook postā

Šis būs stāsts par diviem normāliem džekiem, kuru olas ir lielākas par smadzenēm. Respektīvi par mani Jānis Vītols un Arvils Pelns. Mēs nolēmām piektdienas naktī ar jūras kajakiem peldēt pa jūru. No vienas puses labprāt ar šo stāstu nedalītos, bet jau esmu dzirdējis dažādas baumas, kuras var iedrošināt citus atkārtot mūsu maršrutu vai arī sabiedēt pārējos laivot pat pa mierīgu ūdeni. Iesākumā gribu teikt, ka šis bija stulbs gājiens, tehniski nesagatavotiem iet un riskēt ar savām dzīvībām. Vienīgais, kam mēs bijām gatavi, ka varētu būt skaisti un interesanti. Un tā tas arī bija, ja jūs zinātu cik skaisti sārts, liels pilnmēness bija virs sauszemes. 

Taču mēs aboslūti nebijām gatavi jūrai ar lūstošiem viļniem 2 metru augstumā. Vismaz es noteikti tam nebiju gatavs. Mūsu ceļš sākās pie Mīlestības saliņas Bolderājā. Zem tilta bija ērti piebraukt un iekāpt ūdenī. Pagāja brīdis, kamēr tikām līdz saliņas tornim un jau apradām ar laivām, manevrēšanu, iekāpšanu un izkāpšanu. Zinu vienu, uz saliņu ir vēl jāairē. Diemžēl visu to daili, kuru piedzīvojām vairs nevaru parādīt, bildes ar aparātu ir jūras dzelmē. Buļļupē garām braucošās laivas uztvērām kā mazu treniņu jūrai. Bija priekšstats, ka viļņi būs ne lielāki kā no pilnā ručkā ejošas wake laivas. Līdz tam brīdim bīstamākais, kas notika bija ap 10km, kad nolēmām doties cauri peldošai niedru pļavai. Kā mēs zinām visi piedzīvojumi sākas ar ideju par ceļa saīsināšanu. Šortkats nesanāca, bet ieraudzijām milzīgus bebrus, kuri dikti interesējās par Arvila laivu. Pēc viena bebru izgājiena saskatījāmies un pateicām viens otram - „p**am prom, kamēr tie bebri nav saņēmušies drosmi“. Airējot prom nobraucām ļoti tuvu gar niedrēm un virs mums pacēlās Sudrabgārnis, par kuru arī domājām - te ir viņa ligzda un bērni, tulīt, ka sāks pikēt virsū. Tas viss piedeva turbo ātrumu un smieklus. Krīzi pārdzīvojuši, stresu mazinājām ar muļķībām, jautājot garām peldošai jahtai - „vai līdz Liepājai tālu vēl?“.

Drīz vien esam tikuši jau līdz Lielupei, kura viegli pārsteidz ar savu vēju un sašūpoto ūdeni. 15 km jau noairēti, izkāpjam pludmalē pie Lielupes iztekas jūrā, saule jau norietējusi, sāk satumst. Mēs redzam, ka daži kuteri atgriežas no jūras un laicīgi uzvelkam savus pieres lukturus. Esam airējuši teju bez apstājas jau 3h un pārspriežam, ka nebūsim pusiji, ja brauksim atpakaļ pa Buļļupi, jo jūra kaut kā viļņaiņāka par prognozēs redzēto. Bet abiem ir interesanti izbraukt tajā jūrā. Un te sākās kapiņš.

Vispār došanās jūrā bija stulbs lēmums, jo Mēs nemācējām ne uztiasīt Eskimo roll (sagriezties ar laivu atpakaļ pēc tā, kad esi apvēlies augšpēdus), ne mums bija kāda glābšanas tehnika, ne iepriekšējs treniņš ar airu laivu jūrā. Uzsākot savu ceļu viļņi nāca virsū no visām pusēm, bīstamākie bija tie no sāniem un lūstošie. Lai būtu drošākos ūdeņos, mēs devāmies dziļāk un dziļāk jūrā, turot kursu uz jūras vārtiem Daugavā. Dziļumā ir mazāk sēkļu un lai arī viļņi ir lieli, viņi ir gludāki un vieglāk pārvarami. Bet nu saprotiet paši, mēs sēžam faktiski uz ūdens un tad nāk 3-4 viļņi pēc kārtas, kuri ir 1,5-2,5 metru augstumā. Ja gribat gūt ieskatu kā tas ir, apsēdieties mājās uz grīdas un paskatieties uz vietu, kur siena savienojas ar griestiem. LV standarta griestu augstums ir 2,50 metri. Ja starp mums abiem bija lielie viļņi, mēs viens otru neredzējām. Ja bijām abi uz viļņu korītēm, tad bijām līdzīgā līmenī. Man bija neliels uztraukums, ka Arvilam nopūtīs jumtu un viņš kļūs neadekvāts, bet kā mēs visi zinām viņš ir ciets čalis. Ar viņu var iet izlūkos. Kādā brīdī viņš sāk regulāri bļaut „Jāni, pa labi, ejam pa labi!“ Savukārt es nesaprotu, kapēc man tā fckin laiva neiet pa labi. Beigās izrādās - stūre vnk negriežas. Yess, kāda laba ziņa esot 2km attālumā no krasta. Un ir pienācis brīdis, kad saule ir norietējusi pilnībā, ir iestājusies tumsa. Un mēs redzam kā aust mēness, sarkans un milzīgs virs sauszemes.

Neilgi pēc tā mani sašūpo viļņi un kreisās kājas lielo muskuli sarauj krampī. Tas viss ir pēc noairētiem 20km, 3km no krasta un tumsā. Neko, atslābināties nevar, kapājam tālāk. Mēs pamazām attālinamies no krasta. Esam tikuši visai tuvu pie jūras vārtiem. Saprotam, ka te jau jūra satiekas ar Daugavu un mēs esam starp jūras ceļa otro un trešo boju, dziļāk iet nevaram atļauties. Nebūs spēka, netiksim atpakaļ. Arvils saprot, ka es jau esmu tāds atskaldīts, jo airēju kādu stundu tikai ar vienu pusi un kāja krampī. Viņš uzņemas iniciatīvu sagriezt savu laivu pret krastu, lai pārbaudītu vai tā vispār varam maukt. Atbilde apstiprinoša un es turpinu ar vienu plecu airēt līdz sagriežos diognālā virzienā uz Daugavas moliem. Jūras viļņi nāk no aizmugures un airēt ir 10x vieglāk, stabilāk + es beidzot varu arī noņemt slodzi no kreisās rokas un airēt ar abām. Pārliecība par spēkiem aug. Mēs ūdenī esam jau 5h30min no kurām 2h30min jūrā, kopā nobraukti jau 25km no kuriem pa jūru 8km. Atrodamies aptuveni 4km no krasta. Un kā bijis nebijis nāk lielie viļņi no aizmugures, tad nāk no sāna un sagriež manu laivu paralēli vilnim un lūstošais vilnis pabeidz savu darbiņu - apgriež manu laivu.

Esmu ūdenī, ar galvu uz leju un cenšos izgriezties atpakaļ, bet nesanāk, neesmu šim trenējies. Līdz nolemju noraut hermētisko bruncīti un katapultēties no laivas. Jūtu, ka nav silti un esmu sarijies ūdeni, un man ir stress. Nomierinos, saņemu sevi rokās, paķeru laivu pie roktura un cenšos tikt virsū, lai atgūtu spēkus, bet neveiksmīgi. Mums nav pat ar ko izsmelt ūdeni no laivas un viļņi turpina laivu mest man virsū, līdz aizpeldu tai no aizmugures. Vēl joprojām esam 4km no krasta. Un šķiet - dirsā, bet nepadošos. Pieķeros pie Arvila laivas un turu savējo. Šis bija pārāk bīstami, jo mana laiva ar viļņiem turpināja mesties man virsū. Kā tāds Makgaivers izvilku no šortiem siksnu un sasēju abas kopā. Arvilam ir 2 uzdevumi - noturēties pašam un vilkt laivu. Mans - palikt dzīvam. Saprotam, ka sasiet laivas bija kārtējā stulbā ideja, cenšos saplēst jostu, bet nekā. Turpinam peldēt tajā neveiksmīgajā sakabē līdz notiek brīnums - pārplīst savienojuma vieta un mana laiva atkabinās. Jau iepriekš sapratām, ka jātiek vaļā no manas laivas, citādāk nav variantu tikt krastā. Izvilku no savas laivas bunduli, kurā auto atslēgas un laivu palaidu vaļā. 

Yess, mēs varam kapāt tālāk. Es turos pie laivas, turu bunduli un kapāju ar kājām. Arvils mani uzmundrina liekot domāt par savām meitenēm mājās, kamēr es pēc lielajiem viļņiem atsaucos, ka esmu vēl tepat. Viņš nav mana Keita Vinsleta un es neesmu viņa Leonardo Di Kaprio. Pie lūstošajiem viļņiem es cenšos turēt viņa laivu līdzsvarā, pie mierīgajiem kapāties ar kājām un roku. Es esmu jūras ūdenī jau 1h un man sāk palikt ļoti auksti un grūti elpot. Saprotu, ka jāčeko pulss, paldies Garminam par šo. Cenšos turēt pulsu augšā izmantoju dažādas elpošanas tehnikas un kustinot visu, kas mani ir virs ūdens, sākot ar žokli, lūpām, mēli, beidzot ar pirkstiem Arvils turpina varonīgi airēt un turēt kursu pretīm krastam.

Vienā brīdī saprotam,ka esam pagājuši garām jūŗas vārtu bākām un Bolderājas krasts ir vairs tikai 1km attālumā. Arvils man jautā cik garš ir tas mols un es samānos, ka 600m, jo man šķiet, ka patiesība par 1km viņu var sabiedēt. Bet tagad saprotu, ka viņu nekas nevar sabiedēt. Es sāku svilpt, cerībā, ka uz moliem var kāds būt un palīdzēt krastā utt. Pats taču esmu neskaitāmas reizes pa nakti braucis uz vienu vai otru molu. Arvils aicina taupīt spēkus un tā arī daru. Zinu, ka pirms nosalšanas uznāk komfortabla siltuma sajūta, tapēc priecājos par to, ka man vēl joprojām ir auksti un mēs tuvojamies krastam. Vienā brīdī Arvils iesaucas - „Es redzu zemi, es redzu zemi!“. Es priecājos, bet ne sūda neredzu, jo esmu par zemu, lai redzētu zemi.

Turpinam kapāt bez apstājas līdz pietuvojamies jau reāli tuvu un ejam virsū Bolderājas krasta stiprinājumiem no betona. Redzam, ka viļņi tur uzmet milzīgas šļakatas, kas nozīmē, ja būsim tur - mūs samals lupatu lēveros. Par laimi, zinu to apvidu un griežam pa labi, lai tiktu pludmalē. Cīnamies ar aizvien biežāk lūstošajiem viļņiem. Ar kājām sajūtu, ka pārpeldam pāri kautkādam zvejnieku tīklam. Venalga, jātiek krastā. Cīnamies līdz esam reāli tuvu un manas kājas skar zemi ar pirkstu galiem. Kas tā bija par laimi, kas tās bija par emocijām. Stūmu laivu krastā cik strauji vien varēju līdz abi bijām ārā. Apskāvāmies un es kautko nesakarīgu murminot gāju uz kāpu zonu prom no vēja. Tur izģērbos un tiku pie Arvila jakas. Siltums, kāda bauda.

Abi bijām krastā, viena laiva ar mums, otra sazin viņ kur. Jūrā. Par laimi Arvila telefons darbojās un viņš varēja izaukt 112 un ieradās NMPD uz flotes ielu. Ātrie ieradās tiešām ātri. Paldies Dievam, ka mēs palikām dzīvi. Mani savāca ar hipotermiju. Bija jau 3.00 naktī. Jūras ūdenī biju pavadījis 2h un nopeldējis 4km. Kamēr dakteri darīja savu darbu, viens no viņiem iedeva telefonu un varēju piezvanīt savai sievai un pateikt, ka esmu dzīvs.

Paldies visam medicīnas personālam un tiem, kuri maigā valodā mēģināja mani atrunāt no šī maršruta. Šis viss varēja beigties arī citādāk, jo matemātika nebija mums par labu. Mēs nebijām gatavojušies un pakļāvām nesamērīgam riskam sevi un savas ģimenes. Es aicinu visus veltīt laiku un izvērtēt riskus, izvērtēt savas spējas un sagatavoties kārtīgi, ja nolemjat darīt ko līdzīgu. Vēl vairāk aicinu, nedarīt ko līdzīgu.

Arvil, večuk paldies. Bez Tevis nekā!

 


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru