Vienkāršos vārdos par to, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc to atzīmējam

Komentēt

Izrādās, ka daudzi nemaz nezina.


Pēdējos gados jauniešu patriotisms un vēlme piedalīties ikgadējā svecīšu iedegšanā krietni pieaugusi, un tomēr izrādās, ka joprojām dažiem nav skaidrs, par ko tā Lāčplēša diena tad īsti ir. Vēl trakāk – daži domā, ka tā ir Lāčplēša dzimšanas diena!

Īsumā: 11. novembris jeb Lāčplēša diena ir datums, kad mēs pieminam Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus. Viss skaidrs? Ja nē, lasi tālāk.

Pirmā pasaules kara beigās, 1918. gada novembrī, Tautas padome pasludināja Latviju par neatkarīgu valsti.

Tika sastādīta pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Kamēr jaunā valsts pamazām kārtoja savas lietas, kaimiņvalstīm bija citi plāni. 1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu iebrukums, un jau 1919. gada 2. janvārī tika ieņemta Rīga. Pagaidu valdība atkāpās uz Jelgavu un pēcāk – uz Liepāju.

Iebrucēju dēļ tika izveidota Latvijas zemessardze, vairākas virsnieku rotas, studentu rota un 1. latviešu atsevišķais bataljons. Latviešu zemessargiem nācās pacīnīties ar citiem latviešiem – sarkanajiem strēlniekiem, kas tobrīd vēl bija uzticīgi padomju lielinieku vadībai. Tāda nu tā vēsture mums ir.  Tā kā Sarkanā armija strauji tuvojās Latvijas-Vācijas robežai, Vācijai kļuva neomulīgi, un tad nu viņi uz šejieni nosūtīja ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas komandēja vācu daļas šepat Latvijā.

Likās, ka būs jau labi, bet Pagaidu valdības attiecības ar vāciešiem strauji kļuva sliktākas. Un, ko domājies? Šie veic apvērsumu un ieceļ savu valdību, kuru Vācija atbalsta. Kārlim Ulmanim nu nācās bēgt un jāslēpjas uz kuģa Saratov, ko apsargāja Lielbritānija.

Sākās cīņas starp Golca armiju un Padomju Latvijas armiju. Smagākās cīņas notika Rīgā. Un, it kā viss jau nebūtu gana sarežģīti, Latvijas ziemeļos kopā ar brāļiem igauņiem tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde, kas paspēja pacīnīties ar Golca armiju un tika līdz Rīgai. Tad gan noslēgts Strazdumuižas pamiers, un Rīgā atgriezās arī Ulmanis ar ministriem.

Sarežģīti, vai ne? Tomēr viss tikai tagad pa īstam sākas.

Golcs īsti nebija ar mieru tā ņemt un braukt projām, tāpēc pa kluso, kā jau tas karā notiek, noslēdza līgumu ar Krievijas avantūristu Pāvelu Bermontu, un tā nu ar veiklu rokas mājienu vācu armija kļuva par Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju. 

Formāli tās uzdevums bija cīnīties pret lieliniekiem, bet kas tev deva – 1919. gada 8. oktobrī Bermonta armija uzbruka Rīgai. Te sākas interesantākais.

Bermonta armijai bija vairāk kā 40-45 000, Latvijas armijai – ap 12 000 kaujinieku. Frontes brīvprātīgajos Latvijas pusē bija gan 60gadīgi vīri, gan pusaudži. Tehnikas samērs bija vēl skumjāks – pret Bermonta 100 lielgabaliem, 600 ložmetējiem un 100 lidmašīnām Latvija varēja likt pretī 20 lielgabalus, 68 ložmetējus un 3 (!!!) lidmašīnas. Pārējā daļa Latvijas armijas tobrīd atradās Latgalē, kur karoja ar lieliniekiem.

Pēc smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. No rīta pār pilsētu atskanēja visu baznīcu zvani, tā atzīmējot pilsētas atbrīvošanu. Te nu arī ir tie Lāčplēša dienas aizsākumi.

Latvijas armija turpināja vajāt Bermonta armiju Kurzemē. Tā kā Vācija bija ņēmusi šo savā aizstāvībā, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja iesāktos plānus, līdz Bermonta armija tika padzīta. Jā, tu pareizi izlasīji, Latvija pieteica karu Vācijai!

Vēlāk kopā ar Polijas karaspēka palīdzību tika atbrīvota arī Latgale. Un tā 1920. gada februārī karš bija beidzies, aprīlī noritēja Satversmes Sapulces vēlēšanas, bet vasarā tika noslēgti miera līgumi gan ar Vāciju, gan Padomju Krieviju. Jaunā Latvijas valsts beidzot varēja plaukt un zelt.

Kad šovakar iesi likt svecīti Krastmalā, pasaki paldies tiem, kas brašās cīņās nosargāja Rīgu!

Starp citu. Sanāk, ka Latvija ir vienīgā valsts, kas vienlaicīgi karojusi ar Krieviju un Vāciju, un abas ir uzvarējusi.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru