Aizkustinošs skats uz Latvijas sabiedrību amerikāņa Džo acīm

Komentēt

Vispār pie mums ir diezgan forši. Nopietni.

Tā nu ir – mums, Latvijas iedzīvotājiem, ik pa laikam gribas pasūroties par to, cik pie mums ir grūti, tumšs, nekas nesanāk, igauņiem sanāk labāk, un vispār – atlajst sajmu! Tomēr mēs bieži nenovērtējam, cik labi šeit patiesībā ir. Un skats no malas ļoti labi palīdz to atklāt.

Džo ir skolotājs, kurš pārcēlies šeit no ASV. Sākumā uz īsu brīdi, bet nu jau šeit viņu tur izveidotā ģimene un patiess prieks par savām jaunajām mājām. Sākotnējo interviju pilnā apjomā (mēs izlaidām pāris sadaļas) var izlasīt angliski vietnē LifeInRiga.

Šurpceļš

Pārcēlos uz Latviju 2013. gadā Fulbraita stipendijas ietvaris. Īsti nezināju, kurpt doties. Universitātē viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem bija Padomju Savienības vēsture. Baltija bija īpaši interesants reģions neatkarīgu, dumpīgu īpašību dēļ. Es biju viens no 22 cilvēkiem, kas pieteicās, un nonācu Jelgavā, nezinot, ko no tā visa sagaidīt.

Izaugu Meinā, kas ir ASV versija par Latviju. Masīvi meži, gara piekrastes līnija. Studentiem bija divu nedēļu brīvdienas, lai vāktu kartupeļus. Tad studēju Bostonā, bet vienmēr šķita, ka man jābūt kaut kur citur pasaulē.

Daži draugi domāja, ka pārcelšanās uz Latviju ir traka doma, ne Latvijas dēļ, bet tāpēc, ka man bija pilnas slodzes darbs labā skolā. Vairums manu draugu ir vēstures un ģeogrāfijas zinātāji, tāpēc viņiem bija skaidrs, kur ir Latvija. Bet, kad daudzi cilvēki man jautā, ko vairums amerikāņu domā par Latviju, man viņi jāapbēdina, sakot, ka vairums amerikāņu nezina, kur kartē atrast Vāciju, kur nu vēl Latviju.

 

Latvija un ASV: atšķirības

Esmu šokā par to, cik labi cilvēki šeit pārzina ģeogrāfiju. Daudzi varētu uzminēt valstis Eiropas un droši vien arī Āzijas kartē. Varbūt tas tāpēc, ka esat no mazas valsts, vairāk pievēršat uzmanību tam, kas notiek ārpusē. ASV nevar noskatīties hokeja čempionātu pat tad, ja tev ir visdārgākā kabeļtelevīzijas paka, visiem interesē tikai Stenlija kauss. Man ir draugi, lieli hokeja fani, un viņi nezina, ka tāds čempionāts vispār eksistē. [..]

Es mācu Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, kas ir laba skola. Tā ir fantastiska darba vieta un viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ gribēju palikt Latvijā. Mans lielākais kultūršoks bija pirmajā dienā, kad redzēju, kā septītklasniekiem ļauj iet uz veikalu starpbrīdī. ASV ir sarežģīta formāla procedūra, lai pamestu skolas telpas. 12. klasē, ja tev ir labas atzīmes un vecāku atļauja un 18 gadu, tev jāienāk un jāiziet noteiktos laikos. Mēs ļoti uztraucamies par drošību vispārzināmu un skumju iemeslu dēļ. Tanī gadā, kad mācīju ASV, mums bija apšaudes mācības katru otro mēnesi. Tas ir neticami, cik mierīgi visi ir šeit. Viss, kas saistīts ar izglītību, ir daudz relaksētāks.

Draugi Latvijā

Pirmie divi mēneši Latvijā bija grūti, bet ne Latvijas dēļ. Biju tikko atstājis universitāti un visus savus draugus ASV. Man bija divi draugi, kas te darīja līdzīgas lietas, un mēs turējāmies kopā.

Mums ASV māca, ka ir nepieklājīgi runāt angliski svešā valstī, tāpēc es baidījos runāt ar cilvēkiem angliski, bet latviski pratu ļoti maz. Man nebija latviešu draugu līdz brīdim, kad vēlu ielidoju lidostā un man nācās gaidīt vilcienu uz Jelgavu. Vecrīga man bija labirints. Atradu kafejnīcu, iegāju un jautāju, vai viņi vēl ir vaļā. Kafejnīca vērās ciet, bet puisis tur piedāvāja man tēju un dīvānu, uz kura palikt. Mēs norunājām visu nakti. Nākamajās brīvdienās viņš mani izvadāja pa Rīgu un sāka mācīt, kā te dzīvot. Pēc pāris nedēļām sāku pārdomāt, vai tiešām gribu atgriezties ASV. Uzzināju, ka varu dabūt Īrijas pilsonību. Gada beigās jautāju saviem darba devējiem, vai viņi gribētu mani paturēt. Viņi bija priecīgi. Mazliet vēlāk togad satiku savu sievu. Iemīlējos itin visā, kas ir Latvijā.

Daži ieceļotāji vēlas ierasties Latvijā un pavadīt laiku ar citiem ieceļotājiem. Tas ir vienkārši, vajag tikai internetu. Ja gribas iedraudzēties ar vietējiem, jāpārvar nepareizais stereotips, ka ar latviešiem grūti sadraudzēties.

Var sēdēt bārā blakus latvietim, un viņš neteiks ne vārda. Bet, ja uzsāksi sarunu, vari kļūt par viņa labāko draugu. Ja esi cilvēks, kurš pārdzīvo par neaicināšanu ciemos, tev būs grūti. Aicināšana ciemos ir ļoti personīga lieta, sevišķi attiecībā uz ārzemniekiem. Cilvēki kautrējas par to, kur viņi dzīvo, sevišķi, ja salīdzina ar filmām. Jaunākajai paaudzei ir citādi, visi ir daudz atvērtāki. Vienkārši neapvainojies! Pievienojies kādai cilvēku grupai, dari lietas. Cilvēki grib draudzēties.

[..]

Latvija un bērnu aprūpes / veselības sistēma

Ne viss Latvijas ekonomikā ir forši, bet atbalsts jaunajiem vecākiem ir gandrīz vislabākais pasaulē. Tas, ka vari pusotru gadu dzīvot ar bērnu un saņemt valsts pabalstu. Kad stāstu to saviem draugiem ASV, kuri strādā ar trīs mēnešus vecu mazuli...

Ja runājam par veselības aprūpi, manī ir daudz cieņas pret ārstiem un medmāsām, kas strādā publiskajā sektorā. Mēs, skolotāji, visu laiku sūdzamies, ka vajag lielākas algas, un tā ir. Bet, ja nu ir kāda grupa, kam noteikti vajag palielināt algas, tad tie ir mediķi.

Mana pieredze lielākoties ir pozitīva. Nācās trīs dienas pavadīt Infektoloģijas centrā, un viss bija labi. Ir labi ārsti un medmāsas un ir arī slikti, kā jau visā pasaulē. Viss nav perfekti, bet es ļoti cienu cilvēkus, kas dara tik daudz par tik niecīgu atalgojumu.

[..]

Latviešu valodas mācīšanās

Valoda bija vienīgā problēma. Neesmu talantīgs valodās, bet biju ļoti motivēts. Lai mācītu latviešu skolā, vajag nokārtot eksāmenu ar C1 līmeni, ko es izdarīju. Latvijas angļu valodā runājošie cilvēki ir jauni un kosmopolītiski. Bet viena no manām mīļākajām pieredzēm Latvijā bija tad, kad ar sievu dzīvojām Ķengaragā. Es pirku plates no pārdevēja Salaspilī, mēs gaidījām kafejnīcā stacijā un runājāmies ar sievieti, kas mums pārdeva kaeiju. Viņa ieslēdza TV un tur bija Dziesmu un Deju svētku atkārtojums. Tad viņa paņēma ģitāru un sāka spēlēt, tāpēc mēs sākām dziedāt līdzi. To nevarētu darīt, ja es nerunātu latviski.

Es mācījos Latvijas Integrācijas fonda kursos. Reizi dažos mēnešos ir kursi ārzemniekiem, par brīvu. [..] Tomēr tas, kas palīdzēja visvairāj, bija štruntīgā televīzija Latvijā. Es iesaku skatīties tādus seriālus kā “Viņas melo labāk” vai “Ēnu spēles”. Klausījos arī ziņas, bet tad aizgāju uz ballīti un nesapratu, par ko cilvēki runā. Seriālos toties ir ikdienas valoda. Tādas frāzes kā “ko tu murgo”. Es arī saviem studentiem iesaku skatīties lietas angļu valodā. Valodu vajag aktīvi praktizēt katru dienu, ne tikai nodarbībās.

Džo un vietas Rīgā

[..] Viena no manām mīļākajām vietām Rīgā ir bistro “Kļavas lapa” Centrālajā stacijā. Mēs ar sievu tur bieži esam viesojušies šo gadu laikā. Tā ir ļoti banāla, nepretencioza variācija par Lido, kas nav renovēta kopš Origo atvēršanās. Tur pie sienām ir jokainas plastmasas kļavu lapas, spēlē vissliktākā šlāgermūzika, kāda jebkad dzirdēta, liftu mūzika vai sliktas kaverversijas. Cilvēki, kas tur ēd, ir pasažieri, kas no Aizkraukles brauc pie ārsta un uzēd pirms mājupceļa, vai arī tūristi, kas dodas atpakaļ uz Maskavu.

Man Centrālajā stacijā patīk itin viss. Vecrīga ir kļuvusi par starptautisku vietu, kamēr stacija šķiet ļoti latviska. Tas gan mainīsies līdz ar Rail Baltica ienākšanu.

Starp citu, Džo raksta arī ziņas par Latviju portālā www.latviaweekly.com. Aizej palasīt!

 

Avots: lifeinriga.com


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru