Kā autobraucēji uztver velosipēdistus? Izrādās – ne pārāk cilvēcīgi

Komentēt

Diezgan pārsteidzoši, jāatzīst.

Rīgas iedzīvotāji iedalās trīs daļās – pirmajā ir tie, kam viss vienalga (lielākoties kājāmgājēji un sabiedriskā transporta pasažieri), otrajā ir autovadītāji, trešajā – velobraucēji. Ja pirmie dzīvo diezgan rāmi, tad otrie un trešie ir nesamierināmi sāncenši par ielu centimetriem. Nedramatizējot situāciju – ir diezgan nepatīkami, un pamuļķu netrūkst abās pusēs. Tomēr vienus no ārpasaules šķir plāna auduma kārtiņa, bet otrus – vismaz tonna metāla un citu materiālu. Un izrādās, ka autovadītāji var būt arī nedaudz, khm, neadekvāti.

Austrālijā nupat veikts nacionālas nozīmes pētījums par šo tēmu. Viņiem gan, jāteic, ar veloinfrastruktūru un auto/velo attiecībām vispār klājas daudz labāk, nekā mums. Tomēr pilnībā spoži viss nav. Pētījumā noskaidrots, ka vairāk nekā puse (!!!) autovadītāju domā par velosipēdistiem – kā lai to labāk pasaka – ne par gluži cilvēciskiem. Un, štrunts ar to domāšanu, vai ne, taču izrādās, ka tā ir tikai puse no bēdas: ja blakus braucošo velosipēdistu neuztver par cilvēku, tad ir daudz vienkāršāk pret viņu veikt visādas agresīvas darbības. Kas, diemžēl, arī notiek. 

Austrāļu CSDD ekvivalents šādu pētījumu izstrādāja kopā ar divām universitātēm, tostarp Melburnas Psiholoģisko Zinātņu skolu. Šis ir pirmais sava veida pētījums, kurš apskata satiksmes dalībnieku grupas dehumanizācijas kontekstā. Parasti šis konteksts – tas, kurā kādai cilvēku grupai savās domās atņemam cilvēciskas īpašības un tiesības – tiek lietots rasu vai etnisku grupu konfliktos. Nu izrādās, ka nav jābūt rasistam, lai būtu par kretīnu.

Tomēr viss nav tik ļauni – pētnieki apgalvo, ka, ja riteņbraucējus autovadītāju acīs atkal izdotos cilvēciskot, tas varētu samazināt agresiju pret riteņbraucējiem un tam sekojošas satiksmē gūtas traumas velobraucēju vidū.

Līdzīgi kā pie mums, arī Austrālijā riteņbraucēji ir mazākuma grupa, kas bieži saņem dažādus “uzbraucienus” no citiem satiksmes dalībniekiem. Pētījumā dalībniekiem bija jānovērtē velobraucēju piederība cilvēkiem, izmantojot pērtiķa-cilvēka un insekta–cilvēka skalu. Tāda tika radīta ar nolūku: austrāļu velosipēdistus neretu apsaukā par tarakāniem (nez, kādu skalu vajadzētu mums?). Izskatās, lūk, šādi. Abās skalās 55% autovadītāju izvēlējās neapzīmēt velobraucējus kā 100% cilvēkus.

Turpinot pētījuma interviju, 17% no autovadītājiem atzinās, ka ir apzināti bloķējuši riteņbraucēju ar savu auto, 11% speciāli pabraukuši tuvāk velosipēdistam, bet 9% vienkārši bezkaunīgi izbraukuši velosipēdistam priekšā. Pētījuma autori uzsver, ka būt agresīvam pret “necilvēku” ir daudz vieglāk, jo mēs ar šo būtni neidentificējamies. Savukārt riteņbraucēji no savām dehumanizētajām un aizvainotajām pozīcijām daudz biežāk atdara autovadītājiem pretī ar visādām riebeklībām, un tas viss noved pie nebeidzama agresijas apļa. Nav forši.

Pētījuma autori teic, ka šī problēma skar ne vien riteņbraucēju un autovadītāju attiecības. Tomēr svarīgākais ir – kā izprast šos domāšanas procesus, lai velobraucējiem atgriezt cilvēcisko tēlu, lai samazinātu ceļu satiksmes negadījumu skaitu. Jo speciāli bloķēt vai taranēt velosipēdistu ar auto – tas nav ok.

Starp citu, pētījumā iesaistītie profesori teic, ka arī sabiedrībā izmantotajos apzīmējumos lielākoties dominē tādi, kuri izslēdz cilvēciskos parametrus (piemēram, “braucējs”). Arī pie mums ir līdzīgas tendences – velosipēdisti nereti tiek apzīmēti par velorastiem vai velofašistiem.

Bet hei, ir pavasaris un tuvojas vasara. Skaidrs, ka velobraucēju skaits tuvākajos mēnešos pieaugs. Varbūt šis var kalpot par atgādinājumu, ka mēs visi esam cilvēki viegli savainojamā gaļas apvalciņā. Un ikvienu no mums kāds gaida mājās. Būsim jaukāki un saudzīgāki viens pret otru uz ceļa, labi?

Avoti: 1, 2


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru