Ja redzi šo tanti uz Liepājas šosejas, nopērc no viņas zeķītes. Izdarīsi labu darbu!

14 komentāri

Turklāt vilnas zeķu nekad nav par daudz. Ja pašam nevajag, tad padomā par ciemiņiem ar nosalušām kājām.

"Fantastisks svētdienas rīts! Pārlaimīga no dabas brīnumskatiem, pilnu aparātu jaunām bildēm, slapjiem zābakiem un zeķēm – nu gan pie mammas! Nē, tomēr vēl viena pietura," Facebook raksta Liesma Kalve.

"Pēdējos 4-5 gadus, braucot pa Rīga-Liepāja šoseju, apmēram 5. kilometrā aiz Blīdenes stādu audzētavas labajā ceļa pusē esmu pamanījusi - jebkuros laikapstākļos – saules karstumā, lietū, vējā, stindzinošā aukstumā kā kūniņu satuntulējušos kādu sirmu kundzīti. Sēž pie maza galdiņa un cerīgi raugās uz garām skrienošām mašīnām, gaidot kādu pircēju tam, ko pašas spēkiem jaudājusi sarūpēt. Allažiņ nosolos – nākamreiz obligāti piestāšu, bet, tā arī.. Gandrīz kā dabasmātes vēstnese – par pirmajām vizbulītēm, meža ogām, tēju laiku, sēnēm, sētas slotām.


Nu tā reize ir klāt! Sasveicinoties atzīstos, cik reižu šo tikšanos esmu atlikusi.

- Vai, meitiņ, man jau nekā daudz te nav, vien dažus pārus zeķīšu šoreiz paspēju saadīt. Acis vairs lāga nerāda, dakteris arī neļauj galvu uz leju turēt, bet ko darīt, ēst vajag, citādi jau cilvēks nedzīvo.
Parunājamies par veselības lietām, laiku, šī gada ražu. Kundzītei jau krietni aiz 80. Nekādu žēlabu vai vaimanu par grūtu dzīvi – smaids un prieks, ka viņas zeķītes nu kāds valkās.
Uz atvadām vēl pasauc – tikai izmazgā gan zeķītes, meitiņ! Es to nedaru, jo citādi ļaudis man saka, ka valkātas tirgojot. Visādi jau tie cilvēki ir.
- Jā visādi gan. Priecīgus svētkus, cienītā!
- Jā, jā un jums ar! Nu jau man būs gana priecīgi. Nākamnedēļ slotas būšu sataisījusi, ja brauksiet..."

 

Šeit oriģinālposts no Facebook:


Vērts izlasīt




Komentāri