Laba ziņa tiem, kam patīk paēst neveselīgu ēdienu

Komentēt

Ēdiens joprojām ir neveselīgs, bet tagad mēs zinām, kāpēc tik kārdinošs.

Ir tādi supervaroņi mūsu vidū, kas var apēst vienu šokolādes gabaliņu vai pāris čipsīšus un likties mierā. Iespējams, viņi ir Čaka Norisa radinieki. Pārējiem lielākoties ir grūti apstāties, kamēr čipsīšu paka nav tukša, vai Cielaviņa – mistiski pazudusi no ledusskapja. Ja esi starp viņiem, noteikti arī zini, kādi pašpārmetumi parasti seko šādām epizodēm. Reizēm tie čipsi izēdas pat tad, kad tos vairs īsti negribas. Kā, sasodīts, tas var būt? Un, kamēr dietologi pārmet prastu rijību un alkatību, neirozinātnieki ir pieķērušies šim jautājumam no smadzeņu puses. Izrādās, ka visa vaina, ļoti iespējams, nav tikai švakā gribasspēkā.

Ziemeļkarolīnas Universitātes pētnieks Endrū Hārdavejs jau gadiem pēta ēšanas paradumu neirobioloģiju. Neirobioloģija – tā ir neiroloģijas apakšzinātne, kas pēta smadzeņu signālu un smadzeņu reģionu sasaisti ar citām organisma sistēmām. Visvairāk šo zinātnieku interesē visi gardie ēdieni – kas ir tas, kas mums liek apēst vairāk garšīgu lietu un mazāk brokoļu un puķkāpostu? Zināms, ka tā dara arī citi zvēri, ne tikai cilvēki: jebkurš mājdzīvnieka saimnieks izstāstīs, kā kaķis vai suns ir nočiepis kūpinātu vistiņu vai kādu citu našķi no galda, un arī brīvā dabā mītoši dzīvnieki labprāt pierijas kārumus, ja tiek tiem klāt. Bet kāpēc mums tā jādara?

Interesanti, ka mūsdienu sabiedrībā hedoniskā ēšana aizņem ļoti lielu daļu no ēšanas procesa vispār – mums noteikti vajag šokolādi, kad esam apmierinājuši izsalkumu ar karbonādi. Vai otru kūkas gabaliņu viesībās. Vai visu atlikušo čipsīšu paku. Kaut faktiski šīs kalorijas mums itin nemaz nav nepieciešamas, un noved vien pie tā, ka bikšu josta sāk spiest, līdz neder pavisam. Normāla ēšana būtu tikai tā, kas paredzēta tikai izsalkuma remdēšanai, enerģijas balansa noturēšanai un cukura līmeņa saglabāšanai. Taču tā mūsdienās dara retais, vai, precīzāk, gadrīz neviens.

Iepriekšējie pētījumi līdz šim ir noskaidrojuši, ka hedoniska ēšana – tā, kuru veicam baudas, ne izsalkuma apmierināšanas dēļ, piesaista mazu olbaltumvielu nociceptīnu, kas sadarbojas ar nervu sistēmu. Lai izpētītu šo mehānismu sīkāk, Hārdaveja kungs veica ģenētiskus uzlabojumus peļu organismā, lai kopā ar nociceptīnu viņas izstrādātu arī fluorescējošu molekulu, un šīs olbaltumvielas ceļojumam organismā varētu rūpīgi izsekot. Tad pelēm piedāvāja dažādas uzkodas – parasto laboratorijas barību un dažādus kārumus. Ēdot kārumus, pelēm īpaši izgaismojās amigdala jeb mandeļveida ķermenis – smadzeņu apvidus, kurš atbild par lēmumu pieņemšanu, emocionālām reakcijām un atmiņām. Emocionālas reakcijas, lēmumi un pārēšanās – khmmm, pazīstami, vai ne?

Turpinot pētījumu, zinātnieki radīja jaunas, ģenētiski modificētas peles, kam bija uz pusi mazāk nociceptīnu izstrādājošo neironu. Šīm jaunajām pelēm bija daudz mazāka tendence pārēsties dažādus gardus ēdienus. Tomēr tas attiecās tikai uz hedonisko ēšanu – izsalkumu šīs peles turpināja remdēt tādos pašos apmēros kā līdz šim. Kas ir visai neparasti, jo ēšana kā ārkārtīgi sarežīģts bioloģisks un psiholoģisks process parasti nav tik vienkārši saskaldāms slēdzīšos, kurus var ieslēgt un izslēgt.

Protams, tās ir tikai peles, un peles nav cilvēki. Tomēr zīdītāju fizioloģija ir visai līdzīga, un ir pamats domāt, ka cilvēku organismos šis process norit līdzīgi. Tiesa, mūsu gadījumā jāņem vērā arī sociālais faktors, kas atkrīt pelēm – piemēram, tas, cik grūti ir viesībās tikt vaļā no kūciņas vai dzēriena pat tad, ja to patiešām negribas.

Pati amigdala – jau pieminētais smadzeņu reģions – ir ļoti sena un evolucionāri maz mainījusies smadzeņu sastāvdaļa. Arī šī iemesla dēļ pelēs novērotais process varētu būt tiešāk pārnesams uz cilvēkiem. Parasti gan amigdalu pēta saistībā ar baiļu emocionālajām reakcijām. 

Līdzšinējās uztura psiholoģijas teorijas ir uzsvērušas, ka cilvēki pārēdas visticamāk tāpēc, ka kādreiz kalorijām bagāta ēdiena bija maz, un dzīvnieki – ar mēs kā kādreizējie pērtiķi – steidzam to pierīties tikmēr, kamēr tas ir pieejams. Šis atklājums papildina šo teoriju un, iespējams, kalpos par pamatu jaunai aptaukošanās ārstēšanas terapijai. Kā zināms, aptaukošanās un liekais svars ir viena no nāvējošākajām epidēmijām attīstītajā pasaulē, kurā jau sen vairs nav nepieciešamības pierīties, kamēr ēdiens ir – jo tas ir pieejams vienmēr. Zinātnieki cer, ka ar laiku būs pieejami arī neironus ietekmējoši medikamenti, lai tievētājiem vairs nenāktos paļauties tikai uz savu gribasspēku. Jo mēs visi zinām, ka atteikt Cielaviņai vai pusei čipsu pakas ir teju neiespējami.

 

Avots


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru