Kas ir meditācija un kāpēc tā ir vajadzīga

Komentēt

Centāmies vienkārši par sarežģīto.

Apzinātība un meditācijas ir, ja tā var izteikties, nākušas modē. To dara radošo industriju pārstāvji, to dara miljonāri un uzņēmumu vadītāji. Nesen bija skandāls par to, ka arī valsts iestāžu darbiniekiem apmaksāti apzinātības kursi. Par to, vai tā vajag darīt, gan matus neskaldīsim, tomēr – ja jau tik daudz to dara, kaut kam taču tur ir jābūt, vai ne?

Kaut kas tur arī ir. Pēdējā desmitgadē ir gana daudz pētījumu, kas apgalvo, ka apzinātība un meditācija spēj salabot lietas sākot ar stresa līmeņa pazemināšanu, beidzot ar izmaiņām hromosomu līmenī. Tiesa – šis viss būtu jāuztver ar veselīgas skepses devu, jo zinātne pati vēl nav pa īstam vienojusies, kas tieši ir apzinātība. Būsim godīgi – par smadzeņu darbību mēs joprojām daudz ko nezinām, un tīri fizioloģiskā līmenī arvien tiek atklātas jaunas lietas. Otrkārt, daļa no šiem pētījumiem ir nepilnīgi veidoti, tādēļ to rezultāti var nebūt pavisam objektīvi. Un daļa pētījumu, kas iekļauj placebo kā kontrolgrupu, atklāja, ka meditācijai un apzinātībai īsti nav rezultātu. Tas tā – skeptiskai un reālistiskai atkāpei. Tomēr daļa pētījumu ir pierādījuši pretējo – tā, piemēram, ir skaidrs, ka ar meditāciju var daļēji atvieglot trauksmes, depresijas un iekšējā stresa simptomus. Un, atšķirībā no homeopātijas vai dīvainām diētām, meditācija nu reiz ir tā lieta, kuru mēģinot neko sev nevar sabojāt (un, ja to dara mājās, tā arī absolūti neko nemaksā). Ja tā nenostrādā – nu, žēl, bet nekas. Tāpēc, ļoti iespējams, ir vērts pamēģināt, ja nu tie labie rezultāti tomēr izdodas?

Ja iedomājamies par meditēšanu, prātā nāk laimīgi, saules apspīdēti cilvēki, kas nosēdušies lotosa pozā kaut kur siltā okeāna krastā. Var darīt arī tā, tomēr saule un siltzemju okeāns galīgi nav obligāta padarīšana. Nedaudz zināšanu par šo procesu – gan. Meditācija ir garīgas prakses instruments, kas nāk no budisma. Pirms mums pārmet reliģijas propagandu – tikai mieru, budisms neliek nekam ticēt! Gluži otrādi, tā skolotāji aicina skeptiski pārvērtēt visu, arī viņu teikto. Un vispār, lai meditētu, nemaz nav jābūt budistam. Namastē! Tāpēc atgriežamies pie tehnikas: meditācija sevī iekļauj apziņas vērošanu, līdz prātā iestāja, klusums. Ar laiku apziņa piedzīvo kvalitatīvu transformāciju, atbrīvojas no ciešanām, un, ja gribat – arī nonāk apskaidrībā jeb nirvānā. To gan sasniedz tikai retais, un tad meditācija jau sen vairs nav instruments stresa mazināšanai. Tāpēc, ja meditēt gribas, lai nonāktu transā, iespējams, ir efektīvākas metodes. Meditācija ir visnotaļ kontrolēts process. 

Visvienkāršākais meditācijas veids ir uzmanības koncentrēšana. Parasti koncentrējas uz elpu – tā ir ritmiska un vienmēr klātesoša lieta. Meditācija paredz, ka mēs vērojam elpu un mēģinām nepamanīt un atmest kā lieku visu pārējo – ārpasaules skaņas un, pats galvenais, paši savas domas. Teiksim tā, prāts ir kā niķīgs bērns, kas jānomierina. Niķīgais bērns visu laiku kaut ko grib, ir neapmierināts, plēš mantiņas un vispār kopumā uzvedas diezgan neadekvāti (ja tas nav par tevi – apsveicam, tu esi viens no retajiem!). Ar tādu nav pārāk ērti dzīvot, sevišķi, ja pats vairs neesi niķīgs bērns, bet normāls pieaugušais ar atbildību un pienākumiem. Tad lūk, pateicoties šai spējai koncentrēties, ko attīsta meditācija, prāts nomierinās, un mums ir vieglāk skatīties uz lietām bez emocionāla un visādu prāta muļķību aizmiglota fona. Prāts kļūst par instrumentu, kuru var izmantot sakarīgu lietu darīšanai, nevis tam, lai tītu filmu atpakaļ par 10 gadus senām kļūdām. Arī – prāta kontrole ļauj uz notiekošo reaģēt pēc apzinātas pašu izvēles, nevis automātiski un tā, it kā dzīve būtu kaut kas, kas ar mums notiek. Attiecīgi – vieglāk arī dzīvot. Forši? Forši. 

Nu, labi, pieņemsim, ka esam tevi pierunājuši pamēģināt. Kas tad jādara?

  • Izvēlies šim procesam mierīgāko dienas laiku. Varbūt tas ir no rīta, kamēr visi guļ? Vai dienas vidū? Galvenais, lai tobrīd tevi neviens netraucē, un vari palikt vienatnē. Meditēt vajadzētu katru dienu – sauksim to par dušu prātam. Tu taču, cerams, ej dušā katru dienu? 
  • Iekārtojies komfortablā, siltā, klusā un tīrā vietā. Vai vismaz tik pietuvinātā, cik iespējams. Klusums un miers ir ļoti vēlams, bet runā, ka īsti entuziasti spēj meditēt arī ar kliedzošiem kaimiņiem fonā. Toties, ja spēj koncentrēties šādos apstākļos, noteikti spēsi arī savaldīties, kad kāds kliegs uz tevi.
  • Meditēt var jebkurā pozā, tomēr vēlams ir sēdēt, un pavisam vēlams – lotosa pozā, ja atļauj ceļi un gūžas. Ja neatļauj – nebēdā, sēdi, kā tev ērti. Galvenais, lai mugura ir taisna. Sēdēt ir noderīgi tāpēc, ka guļus stāvoklī iesācēju meditācija nereti pārvēršas snaudā, kas, protams, ir patīkami, bet nav sevišķi lietderīgi no apzinātības viedokļa. Ak jā, un arī kustēties meditācijas laikā nav ieteicams – ja pakasīji niezošo ausi, tātad, jau esi zaudējis koncentrēšanos. 
  • Sākumā pietiks ar 15-20 minūtēm vienreiz dienā. Var, protams, arī divreiz un trīsreiz, tomēr neaizmirsti, ka ar pārcentību tu pie apgaismības tāpat nenonāksi, tā ka…
  • Nu un tad, protams, ir pats meditāciju objekts. Klasiski visvienkāršākā meditācija ir koncentrēties uz elpu un vērot gaisa plūsmu deguna galā, atmetot visu pārējo un nepieķeroties domām un ķermeņa sajūtām, kuras neizbēgami nāks traucēt. Tomēr raksta autori no pieredzes zina, ka arī šis var būt gana sarežģīti, tāpēc, ja vērot elpu ir par grūtu, var vienkārši skaitīt īsu mantru – tai pat nav jābūt nekam sakrālam, derēs arī “šis žagaru saišķis ir mans žagaru saišķis” vai konkrēta punkta vērošana telpā. Galvenais – visu uzmanību velti šai vienai lietai un atmet visu pārējo. Šim gan ir mīnuss – ja pieradīsi skatīties uz naglu sienā, nevarēsi meditēt nekur citur.
  • Neesi vīlies un aizkaitināts, ja domas par darāmajiem darbiem un rēķiniem regulāri atnāk visu izjaukt – vienkārši turpini. Tas ir normāli un gadās pilnīgi visiem. Arī Dalaimam. Ja esi sevi pieķēris pie tā, ka esi novērsies – ļoti labi, tātad kaut ko jau esi iemācījies. Vienkārši atgriez uzmanību vietā un turpini. Ar laiku kļūs labāk. Patiešām. Tieši tāpēc jau cilvēki meditē, ka nedomāt ir neiespējami.

Tas viss ir labi, bet kā zināt, ka es progresēju?

Grūti bez atskaišu sistēmām, vai ne? Gribētos jau teikt, ka progresu pamanīsi un jutīsi, kad arvien mazāk novērsīsies uz ārējiem kairinātājiem. Bet, ja ļoti gribas novērtēt savu before and after, var rakstīt dienasgrāmatu. Un pārbaudīt savas reakcijas ikdienā. Ja šķiet, ka meditācija sanāk, bet dzīvē joprojām esi aizkaitināts un nejauks tirliņš – kaut kas īsti neiet pareizā virzienā.

Nu un visbeidzot – tāpat kā par citām lietām dzīvē, arī par šo nevajadzētu pārmērīgi iespringt. Ja esi visādi izmēģinājies, bet tev joprojām šī prakse nepatīk – iespējams, ka tev to arī nevajag (lai gan apzinātības skolotāji apgalvos pretējo), tāpat kā visiem nav jāskrien maratoni vai jāēd brokoļi. Pat budisti apgalvo, ka visiem nav jāpraktizē – tā ir lieta, kurai iekšēji jānobriest. Meditācijai ir svarīgs mērķis, kuru ar tās palīdzību vēlies sasniegt, un, ja visus savējos esi jau sasniedzis bez meditācijas palīdzības – brīnišķīgi! Ja tomēr vēlies pamēģināt, bet darīt to pieredzējušāka cilvēka vadībā – Rīgā ir vairāki centri, kuri piedāvā kopīgas meditācijas. Izvēlies to, kura filosofija tev ir tuvākā un nebaidies aiziet ciemos – tur visi ir laipni un draudzīgi. Lai izdodas!

Avoti: 1, 2, 3, 4.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru