Zinātnieki pēta, kādēļ cilvēki skūpstās

Komentēt

Jo ar atbildi “tāpēc, ka forši” nepietiek.


Tuvojas Valentīndiena – diena, kad vismaz daļa iedzīvotāju cerēs (un, cerams, arī saņems) skūpstus. Mēs visi zinām, ka tas ir patīkami, un tāpēc arī to darām, tomēr nav vienotas teorijas par to, kāpēc cilvēki skūpstās. Jo vairums dzīvnieku neskūpstās! Par šo parādību ir arī samērā maz pētījumu – ja neskaita, protams, to, kādas infekcijas un vīrusus var pārnest skūpstīšanās ceļā (tā kā tu tūliņ iesi googlēt, atbilde ir – saaukstēšanos, gripu, mononukleozi, herpes vīrusu, B hepatītu un, jā, dažreiz arī sifilisu).

Tomēr viss nav arī tik bezcerīgi – izrādās, ir vesela zinātnieku grupa, kas pēta tieši skūpstīšanos. Viņiem ir pat īpašs nosakums: filematologi! Redz, kā. Un, tātad, filematologi pēta, kādēļ mums patīk izklaidēties, apmainoties ar siekalām. Pirmais jautājums, par ko viņi jau nevar vienoties, kas tad šis process īsti ir – iedzimta vai iemācīta reakcija. Skūpsts šķiet kaut kas tik pirmatnējs, ka nevar būt tikai cilvēka izdomāts paradums, vai ne? Ir teorija, ka kādreiz, sensenos laikos, pirms biezenīšiem un putrām, mātes sakošļāja ēdienu un, līdzīgi kā dzīvnieki to dara, ielika to saviem mazuļiem mutē. Vēlāk, kad mazie jau bija paaugušies, tas, iespējams, joprojām bija veids, kā viņus samīļot un nomierināt.

Dzīvnieku pasaulē ir novērojams kas līdzīgs – viņi sarīvējas ar deguniem, un daži primāti pat izstiepj lūpas viens otra virzienā. Bonobo pērtiķi un šimpanzes gandrīz vai bučojas tāpat kā mēs, pat līdzīgās situācijās – lai mierinātu viens otru vai salabtu pēc strīdiem. Tiesa, jāpiebilst, ka arī par dzīvnieku pasauli un komunikāciju mēs joprojām zinām visai maz.

No otras puses – nav arī tā, ka visi cilvēki skūpstās. Pasaulē ir ciltis, kuras neskūpstās. Un tad arī ne visiem cilvēkiem attīstītajās pasaules daļās patīk skūpstīties. Zinātnieki lēš, ka kopumā tādi varētu būt 10% pasaules iedzīvotāju. Piemēram, Mehinaku cilts Brazīlijā apgalvo, ka tas ir pretīgi. Tā kā neskūpstās gana daudzas vācēju un nomadu ciltis, kas ir senākās ciltis pasaulē, ir gana liela iespēja, ka tomēr šis process nav tik pirmatnējs un universāls, kā varētu šķist. Te gan jāpiebilst, ka arī šīs ciltis laika gaitā ir mainījušās. 

Viena no izplatītākajām teorijām par skūpstīšanos ir tāda, ka šādi mēs atlasām potenciāli vispiemērotāko partneri kopīgu pēcnācēju radīšanai (varam saderēt, tas nav tas, par ko tu domāji pirmajā randiņā bučojoties). Sejām atrodoties tuvumā, diviem partneriem ir iespēja saost vienam otra feromonus un apmainīties ar bioķīmisku informāciju. Sievietes, starp citu, zemapziņā spēj “uzķert” vīrieša smaržu, izvēloties partneri, kura imūnsistēmas gēni ir atšķirīgi no viņējās imūnsistēmas, tādējādi garantējot spēcīgākus un izturīgākus pēcnācējus. Daži zinātnieki domā, ka tādēļ vīriešiem patīk tā saucamais franču skūpsts – iespējams, tā viņi neapzināti mēģina noteikt sievietes estrogēna līmeni un no tā izrietošo auglīgumu. Jā, un vēl – siekalas satur testosteronu, kas ir atbildīgs par seksuālajām dziņām. Mums nav jāstāsta, ar ko reizēm beidzas skūpstīšanās sesija, vai ne?

Visam procesam, protams, ir arī tīri fizioloģisks izskaidrojums. Lūpu āda ir plāna, un tajās ir ļoooooti daudz nervu receptoru, tādēļ maiga (vai ne tik maiga, atkarībā no tā, kas patīk – mēs nenosodām) stimulācija dara prieku. Vai, precīzāk – liek mūsu organismos izdalīties labsajūtas un pieķeršanās hormonam oksitocīnam un dopamīnam, kā arī samazina stresa hormona kortizola līmeni. Diezgan forši – dabisks prettrauksmes līdzeklis! Turklāt, pētījumi rāda, ka līdzīgā veidā iedarbojas arī vienkārša sadošanās rokās (tiesa, ne tuvu tik efektīvi), kas kārtējo reizi apliecina – mēs tomēr esam tādi dzīvnieki, kam vajadzīgs sociāls un fizisks kontakts. Arī tad, ja esi latviešu literāts introverts.  

Jebkurā gadījumā, novēlam skūpstīties daudz, aizrautīgi un ar cilvēku, no kura skūpstiem aizbrauc jumts un saļimst ceļi. Jo dzīve ir par īsu, lai to visu laistu garām.

Avoti: 1, 2, 3, 4


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru