6 sabiedrības ieradumi, kurus bērnu vecākiem der pārkāpt

Komentēt

Ne viss, kas pieņemts, ir labs un vajadzīgs.


Tas, kas sabiedrībā pieņemts vispārējai lietošanai, tiek uzskatīts par normālu. Mēs esam bara dzīvnieki un darām tāpat, kā citi. Reizēm – pārāk nekritiski. Un tā visi kopā par normu esam pieņēmuši dzīvi iekštelpās, ikdienu ar stresu, ne pārāk labu ēdienu un pārāk maz brīva laika. Neskatoties uz to, ka cilvēka bioloģija pieprasa kustību, dabisku pārtiku un diezgan lēnu dzīves ritmu – paskatieties taču uz pērtiķiem. Bērni šo visu uztver daudz jūtīgāk, turklāt uz mūsdienu dzīvesveida nepareizo virzienu norāda arī sabiedrības pētījumi – arvien vairāk bērnu piemeklē mazkustīga dzīvesveida, liekā svara un psihoemocionālas problēmas. Tāpēc treneris un jauniešu fiziskās attīstības specialists Šeins Trotters iesaka pārkāpt 6 lietas, kuras tiek uzskatītas par normālām, taču patiesībā tādas nav.

1. “Bērnu” ēdiens, kurš vienmēr ir pa rokai.

Sazinkādēļ rietumu pasaulē un arī pie mums ir ieviesies dalījums starp bērnu ēdienu un pieaugušo ēdienu. Protams, bērnu nepieradušajām garšas kārpiņām daļa ēdienu var būt par stipru, tomēr paskatieties, kas ir bērnu ēdienkartē kafejnīcās: frī kartupeļi, cīsiņi, našķi. Suliņas un limonādes un macaroni ar sieru. Tomēr bērni ir itin spējīgi ēst arī normālu ēdienu, ja viņus laicīgi pieradina pie veselīgi un gardi pagatavotiem dārzeņiem, vistas, rīsiem un augļiem balto miltu, eļļas un cukura bumbu vietā. Bērni ir spējīgi apēst arī normālu vistu, ne tikai nagetu (kaut vai tādēļ vien, ka pirms 100 un vairāk gadiem nagetu nebija, un kaut kā taču mēs līdz šim esam izdzīvojuši). Mazliet vairāk vienkāršības nāks par labu – gatavo sev un bērniem ēdienu no vienkāršām, dabiskām sastāvdaļām, eksperimentē ar garšām, un būs jau labi.

2. Braukšana ar auto kā vienīgais pārvietošanās veids.

Lai arī pavisam mazu bērnu vecākiem auto ir neatsverams – sevišķi pilsētā ar nesakārtotu sabiedriskā transporta infrastruktūru – tam nav jābūt vienīgajam veidam, kā kaut kur nokļūt. Ja došanās uz veikalu prasa 8 minūtes, braucot un parkojoties (un nereti parkošanās prasa trīsreiz vairāk laika kā pati braukšana), vai 15 minūtes, ejot ar kājām, iespējams, ir vērts doties pastaigā? Arvien vairāk pētījumu norāda, ka attīstītajās valstīs (pie kurām pieskaitāma arī mūsējā) iedzīvotāji nesasniedz minimālo kustību apjomu – 10 000 soļu dienā un vismaz 150 minūtes aktivitāšu nedēļā. Skaidra lieta, ka visiem nav laika, sevišķi vecākiem, tomēr šādi arī jaunajā paaudzē tiek iepotēta doma, ka par aktīvu dzīvesveidu un paša ķermeni nav vērts pārāk rūpēties. Par to, pie kādām veselības problēmām tas noved, domājams, vairums var pastāstīt no personīgās pieredzes. Tāpēc, ja vien ir iespēja, izvēlies pastaigu! Tas var būt ne tikai pārvietošanās veids, bet arī laiks, kad parunāt un uzturēt saikni ar bērnu. Un iemācīt viņam droši un patstāvīgi pārvietoties pilsētvidē, nevis justies pazudušam ārpus vecāku auto.

3. Televizors bērnistabā.

Videi un ieradumiem ir ļoti liela nozīme. Ja virtuvē stāvēs cepumiņi, tie noteikti apēdīsies. Ja tur stāvēs rieksti un augļi, apēdīsies arī tie, taču ieradums būs daudz veselīgāks. Ja ņemam vērā, ka bērnu ikdienā jau ir ārkārtīgi daudz ekrānu, vēl viens ekrāns, iespējams, nebūs tā veselīgākā izvēle. Ekrāns – ne vien televizora, bet arī portatīvā datora un planšetes – ir lieta, kas novērš uzmanību no mācībām, lasīšanas, rotaļām ārā un dažādiem radošiem veidiem, kā sevi izklaidēt – garlaicība ir lieta, kas būtiski attīsta iztēli. Vai atceries savu bērnību pagalmā, kurā nebija nekā daudz, taču nekad nebija garlaicīgi? Tas ir apgalvojums, kuru mūsdienu bērni diez vai varēs teikt.

Jā, starp citu, ekrāni arī samazina jauniešu miega ilgumu, kas noteikti nenāk par labu augoša cilvēka veselībai, koncentrēšanās spējai un vispārējam psiholoģiskam noskaņojumam. Pusaudžu bioritmi ir visnotaļ pietuvināti pūces diennakts ciklam (to zina ikviens pusaudžu vecāks), tādēļ ir tik liels kārdinājums palikt nomodā ilgāk, taču skola sākas agri no rīta. Tādēļ – ekrāniem guļamistabā jāpasaka skaidrs “nē”.

4. Telefons bez ierobežojumiem bērnam.

Šis punkts daļēji sasaucas ar iepriekšējo – telefons ir ekrāns, ar kuru bērns vai pusaudzis staigā apkārt visu dienu. Tas veicina sliktas stājas un nepareizas sēdēšanas pozas attīstību (paskaties, kas notiek ar kaklu – arī tev pašam!), kavē sociālo prasmju izkopšanu – dzīvajā vairs nav jārunā, un telefonā var izteikties ar emoji – un rada pieradumu pēc nemitīgas izklaides. Arī daudzi pieaugušie vairs nespēj mierīgi pasēdēt bez telefona vai planšetes – laiks ar paša domām šķiet neizturami garlaicīgs, un ikviena atrastā izklaide ātri apnīk, tādēļ tiek meklēta nākamā. Turklāt, ja atceramies par informācijas kvalitāti internetā (jā, mēs apzināmies ironiju tam, ka šis raksts tiek lasīts internetā), tad viss sliktais, ko esam dzirdējuši par televizoru, ir daudz reižu vairāk (sliktāk?) attiecināms uz telefonu. Atkarība no tehnoloģijām ir ļoti reāla lieta. Tādēļ, kamēr vien bērns var iztikt bez gudrā telefona, viņam nav nepieciešams gudrais telefons. Un, ja reiz viedtālruņu Pandoras lāde ir atvērta, pamēģini vismaz ierobežot interneta datu apjomu. Te, piemēram, ir ASV Pediatrijas akadēmijas izveidots kalkulators, kurš palīdzēs sarēķināt bērnu ikdienas datu plānu.

Vēl kāda piebilde, kuru, šķiet, zina visi vecāki, bet nekad nenāk par ļaunu atgādināt – iemāci bērniem drošību tīmeklī. Labāk būt pārlieku kaitinošam vecākam, nekā no ļaundara cietuša bērna tētim vai mammai.

5. Telefons bez ierobežojumiem tev pašam.

Jā, jā. Kā var mācīt bērnam mērenību attiecībā uz ierīcēm, ja tu pats tās nenoliec malā ne uz mirkli? Soctīkli un e-pasti var pagaidīt, ja esi kopā ar savu ģimeni. Pusdienas un vakariņas var un vajag paēst bez lūrēšanas ekrānā. Rādi labu piemēru pats, un bērni pārņems ieradumus! Te ir daži labi ieteikumi jauniem ieradumiem:

  • Jebkas, kas ir steidzams, ir risināms ar telefona zvanu. Piekop šo pats un māci citiem. Tad tev nebūs padsmit reizes stundā jāpārskata ziņas, vai kāds nav uzrakstījis kaut ko svarīgu. Viss uzrakstītais var pagaidīt.
  • Ieplāno laiku, kad atbildēt uz visām ziņām vienkopus, nevis atrauties no pašreizējām lietām katras jaunas ziņas dēļ.
  • Ieplāno laiku soctīkliem. Piemēram, 2-3 pusstundas dienā, kad izbraukt cauri feisbūkam, tviterim un citām vietām (arī Fenikssfun, protams).
  • Kad dari ko sarežģītu vai svarīgu, ieslēdz lidmašīnas režīmu un koncentrējies. Ātrāk visu paveiksi un būsi produktīvāks.
  • Atnākot mājās, ieliec telefonu lādētājā – tālāk no sevis un noteikti ārpus guļamistabas.
  • Ievies modinātājpulksteni. Jā, atsevišķu ierīci. Ja tā nav vieda un digitāla, pavisam izcili.
  • Atslēdz visas notifikācijas pāris stundas pirms gulētiešanas. Tos dažus tuviniekus, kuriem vēlies allaž būt sasniedzams, vari uzstādīt kā izņēmumus. To var izdarīt gan androīda, gan iphone sistēmās, un tas pat nav sarežģīti.

6. Uzķeršanās uz populāro sportu kultūras.

Lai arī tikko rakstījām, ka mazkustīgs dzīvesveids nav uz labu, tikpat traki ir arī vecāku mēģinājumi izaudzināt no bērna universālo sportistu. Pats par sevi sports, protams, ir brīnišķīga lieta – bērnos tas attīsta kustību un koordinācijas prasmes un ļauj kārtīgi izskrieties un izspēlēties. Uzvelt bērnam profesionāla sportista cienīgu atbildību gan nav forši – un dažreiz sportisko bērnu vecāku vidū tā notiek. Ikviens, kurš bijis uz bērnu sporta spēli, zina, ka tur mēdz gadīties vecāki, kuru emocijas un prasības kūsā trakāk par Čempionu līgas finālistu treneriem. Nereti tas nāk komplektā ar neadekvātiem ieguldījumiem bērnu sporta karjerā, kas nav nepieciešams labākajā gadījumā un ir paša bērna negribēts sliktākajā. Protams, šeit mēs nerunājam par tiem atsevišķajiem gadījumiem, kad jau no bērna kājas pamanīts spožs talants pēc paša vēlmes tiek gatavots Olimpiskajai izlasei. Un arī tad viņam būtu jābūt iespējai pārdomāt un gribēt kaut ko citu.

Bērnībai ir jābūt laikam, kad rotaļāties, mācīties un atpūsties, nevis dzīvot pēc stingra režīma sporta treniņu grafika, kam tiek pakārtots viss ģimenes laiks. Un kāda gan tam visam jēga, ja pārgurušais bērns to visu nemaz neizbauda un ilgojas pēc vienkāršas futenes pagalmā?

Jebkurā gadījumā, der atcerēties, ka tev pašam vislabāk zināms, kas nepieciešams un nāk par labu tev un tavai ģimenei, tāpēc arī šos ieteikumus vērts ņemt vērā ar zināmu daļu skepses. Tomēr svarīgākais – fiziskajai un garīgajai veselībai, kā arī patiesam dzīvespriekam un apmierinājumam būtu jābūt ikviena ģimenes lēmuma pamatā. Un tad jau viss būs kārtībā neatkarīgi no ieradumiem un plāniem.

Avots: šeit.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru