Ārsti un psihologi par to, kādēļ jāļauj bērniem spēlēties

Komentēt

Skan neticami, bet tā ir lieta, kas daudziem bērniem trūkst.

Maija beigas ir skolas beigas un atvieglojuma pilna nopūta ne vien daudziem bērniem, bet arī viņu vecākiem. Beidzot var iekrāmēt sīčus auto, nogādāt pie omēm un opjiem laukos un aizmirst par viņiem uz pāris mēnešiem. Brīvība! Tikai – tās brīvības īsti vairs nav, ne vecākie, ne arī bērniem. Daļēji tas, protams, saistīts ar to, ka ne visiem ir teiksmainās lauku omes. Tomēr pēdējās pāris desmitgadēs arī vecāki ir devuši krietnu ieguldījumu bērnu brīvā laika trūkumā. Tik lielu, ka ASV Pediatrijas akadēmija ir sākusi bērniem izrakstīt.. rotaļāšanos.

Akadēmijas ziņojumā teikts, ka daudzi bērni cieš no pārlieku lielas slodzes pēcstundu aktivitātēs – pulciņos, privātstundās un dažādās izglītojošās nodarbēs. Taču “rotaļāšanās nav maznozīmīga”, teic tā autori. Rotaļāšanās palīdz bērniem attīstīt valodas prasmes un dažādas izpildprasmes, diskutēt ar citiem un nonākt pie kompromisa, tikt galā ar stresa situācijām un censties asniegt mērķi, neskatoties uz dažādiem šķēršļiem un uzmanību novērsošiem faktoriem. Lai arī vecāku nolūki ir labi – sniegt bērniem maksimāli daudz iespēju dzīvē, ļaujot viņiem apgūt burtiski visu, sākot ar gleznošanu un beidzot ar alpīnismu, ziņojuma autori brīdina, ka tas nedrīkst notikt uz rotaļāšanās rēķina. Un pediatru ieteikums kolēģiem ir sākt izrakstīt rotaļu laiku – tādu, kurā bērns drīkst nedarīt neko, un viņam nav nekādu pienākumu.

Dati ir par ASV bērniem, taču tendences ir līdzīgas visā attīstītajā pasaulē – laikā no 1981. Līdz 1997. gadam bērnu rotaļlaiks samazinājās par 25%. Nu jau vairs tikai puse bērnu regulāri dodas laukā pastaigāt vai parotaļāties, un brīvā laika arvien mazāk ir arī bērnu dārza mazuļiem. Kaut kas šajā pasaulē nav lāga, kad laika nav pat bērnu dārzā.

Interesanti, ka šī tēma apspriesta arī Pasaules ekonomikas forums Davosā, kur pasaules ekonomiskās elites pārstāvji, mākslīgā intelekta eksperti un dažādu milzu uzņēmumu vadītāji ir vienisprātis – brīvais, rotaļām paredzētais laiks bērnu attīstībai ir ārkārtīgi svarīgs. Tas ļauj bērniem iemācīties mērķtiecību, sadarību un radošumu – visas tās lietas, kas nepieciešamas, lai kādudien jaunais darbinieks nebūtu aizvietojams ar robotu. Idejai pievienojas arī ar ziņojumu nesaistīti psihologi, piemēram, Pīters Grejs no Bostonas koledžas. Viņaprāt, rotaļu laika trūkums var radīt vēlākas psiholoģiskas problēmas pusaudžu vecumā. Tādēļ arī psihologs aicina pārskatīt sabiedrības attieksmi pret rotaļām un spēlēšanos, izprotot, ka tā ir svarīga nodarbe bērnu attīstībā.

Pediatrijas akadēmija izšķir četrus dažādus rotaļāšanās veidus. Pirmais ir rotaļa ar objektu – tā sākas jau zīdaiņa vecumā, kad jaunais cilvēks bāž sev mutē visu, ko vien var noķert, savukārt vēlāk izmanto dažādus objektus par rotaļlietām (vai kāds vēl atceras banāna telefonu?). Otrs tips ir fiziskās jeb lokomotorās rotaļas, kas sākas ar smilšu kūkām un beidzas ar spilvenu kaujām un noteikumu apspriešanu un uzstādīšanu dažādās spēlēs. Šāda veida rotaļas vērojamas arī dzīvnieku pasaulē. Tā mazuļi iemācās riskēt, komunicēt, vienoties un praktizēt emocionālo inteliģenci. Āra rotaļas ir trešā veida rotaļāšanās – skriešana, lēkšana, bumbas mešana iemāca bērniem izmantot ķermeni un prātu vienlaicīgi. Un tad, protams, ir arī sociālās rotaļas, kurās bērni iemēģina dažādas lomas – būt par skolotāju, mammu un tēti (kurš gan nav spēlējis mājās!) un citas.

Arī pētījumi apstiprina, ka tajās valstīs, kur bērniem ir vairāk brīva laika, viņu akadēmiskie sasniegumi pieaugot ir labāki. Rotaļas uzlabo smadzeņu funkcijas, domāšanas elastību un uzmanības noturību, kas galabeigās noved pie labākas spējas paveikt nepieciešamos uzdevumus – kaut ko, ar ko cīnās arī daudzi pieaugušie (tā vien gribas teikt, tas tāpēc, ka bērnībā nespēlējās). Īpaši sociālās rotaļas māca arī savaldību, jo bērni ievieto sevi scenārijos, kas viņus piemeklēs pieaugušo dzīvē – dažādas situācijas darbā, veikalā un skolā. Un, lai viss neliktos tik rožaini, rotaļas mēdz radīt bērnos arī milzīgu daudzumu stresa, taču tas palīdz mazajam ķermenim adaptēties un veiksmīgāk tikt galā ar stresu vēlākajos gados. Norobežojot bērnu no rotaļām un ārpasaules, viņš daudzas no šīm svarīgajām lietām var neiemācīties un no tā cietīs jau kā pieaugušais.

Pediatri arī atzīst – nav vērts vainot vecākus, viņi vienkārši cenšas pakļauties sabiedrības un institūciju (gan skolas, gan pašu darba) spiedienam, nevis nodarīt bērniem pāri. Tomēr lietām ir jāmainās, uzskata autori, un iesaka kādu pavisam jauku lietu – nevis vienkārši palaist bērnus savvaļā, bet vecākiem uzņemties piemēra lomu un doties rotaļāties kopā. Kad tu pēdējoreiz liki puzli, šūpojies šūpolēs vai vienkārši izskrējies parka vidū? Varbūt tā ir lieta, ko beidzot izdarīt brīvdienās?

Avoti: 1, 2


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru