Daži labi iemesli, kādēļ pulksteņa griešanai būtu jādara gals

Komentēt

Tā jau tie Eiropas deputāti sola, bet pāreja uz vasaras laiku tāpat ir piezagusies.

Vai tev patīk pāreja uz rudens un vasaras laiku? Ja patīk, tad esi viens no sarūkoša klubiņa. Arvien vairāk cilvēku pasaulē šai izklaidei neredz ne jēgu, ne pamatojumu, ne arī kādus ieguvumus. Eiroparlaments pat uzsācis darbu pie likumprojekta, kura ietvaros visas šīs muļķības beidzot tiks atceltas. Ideju atbalstījusi arī Latvijas valdība. Diemžēl, kā ziņo Ekonomikas ministrijas mājas lapa, “Diskusijas par priekšlikumu Eiropas Savienībā turpinās, gala lēmums  vēl nav pieņemts un šobrīd nav indikāciju par iespējamo apstiprināšanas laiku. Latvijas valdība lēmusi, ka Latvija kopumā atbalsta atteikšanos no sezonālās laika maiņas, un pēc jaunās direktīvas pieņemšanas gatava pāriet uz vasaras laiku (GMT+3) un tajā palikt pastāvīgi.” Tātad – vismaz šogad mēs vēl grozīsim laiku gan marta, gan oktobra beigās. Neskatoties uz to, ka šī tendence ir novecojusi un pat bīstama.

Pāreju uz ziemas un vasaras laiku savulaik ieviesa viens no ASV tēviem, Bendžamins Franklins. Viņam ļoti patika Parīziešu modelis – agri iet pie miera un agri celties, lai ietaupītu dārgās sveces. Šī ideja tomēr tolaik tika izsmieta (cik ironiski!) un neguva nekādu atbalstu. Tālab par mūsdienu laika pārejas aizsācēju uzskatāms jaunzēlandiešu entomologs Džordžs Hadsons, kuram bija ārkārtīgi utilitārs mērķis – kā kukaiņu pētnieks viņš vēlējās būt nomodā laikā, kad iespējams apskatīt pēc iespējas vairāk kukaiņu. Un vēl viņš gribēja, lai visa pārējā pasaule dara tāpat. Lai nu kā, Eiropa un Jaunā pasaule nesaprotamu iemeslu dēļ uz šo uzķērās, un te nu mēs esam.

Ok, varbūt “nesaprotamu iemeslu dēļ” ir zināms pārspīlējums – pirmā Pasaules kara un varbūt pat visa 20. gadsimta pirmās puses laikā šim jaunievedumam bija zināms ekonomisks pamats. Rūpnīcu vadītāji varēja kaut nedaudz ietaupīt uz apgaismojuma rēķina, jo darbaļaužu dzīve tika pielāgota gaismas ciklam. Tomēr mūsdienās tas vairs īsti nav nekāds attaisnojums, jo ekonomiskās spuldzes un datori patērē elektrību turpat vai visu cauru diennakti.

Tad nu šobrīd ir tā, ka laika maiņa nodara vairāk posta nekā labuma. Vismaz ASV slimnīcas ziņo par 24% pieaugumu infarktu nodaļā pirmajā pirmdienā pēc pulksteņu pagriešanas pavasarī. Cilvēks tomēr ir tāds ieraduma zvērs, kuram ir grūti pārkārtoties. Un, ja šķiet, ka tā ir sakritība, tad šie paši ārsti ziņo par pretēju tendenci rudenī: kad pagriežam pulksteņus atpakaļ, infarktu procents pirmdienā nokrītas par 21%. Tieši tik trausls un jutīgs pret izmaiņām ir cilvēka ķermenis. Miega cikls regulē gandrīz visus organisma procesus, un izjaukts miega režīms – tas nekad, nekad nav uz labu.

Turklāt, ja ar šo nelaimi vēl nebūtu gana (un cilvēki no infarkta mirst, ja), pulksteņu griešanai pavasarī ir arī citi efekti. Tā, piemēram, autoavāriju daudzums pieaug pirmdienā pēc pulksteņa griešanas. Autovadītāji ir neizgulējušies un nespēj laicīgi reaģēt uz situācijām satiksmē. Smadzenes tiecas ieviest mikromiedziņu katrā ērtā situācijā, un reizēm tas notiek arī uz brauktuves. Tas pats, protams, attiecas uz savainojumiem darba vietās, kurās jāstrāda ar tehniku, un arī vispārēju štruntīgu pašsajūtu un suicidālām tendencēm. Lai atgūtos no šī stulbā pārsitiena diennnakts režīmā, cilvēkiem var būt nepieciešamas pat vairākas nedēļas.

Smieklīgākais, ka ietaupījumi ir ļoti nelieli. ASV veikti pētījumi apliecina, ka elektrības ietaupījums no šādas pulksteņu grozīšanas ir aptuveni 1% – nav pārāk daudz, ja tā vārdā jāriskē ar cilvēku dzīvībām. Arī Austrālijas eksperiments – viņi pārgāja uz ziemas laiku vien 2000. gadā – apliecina, ka elektrības patēriņš ir aptuveni tāds pats, kā bez pulksteņa griešanas. Japānas aprēķini liecināja, ka elektrības patēriņš pat pieaugtu.

Patiesībā jau vienīgie, kas iegūst no šādas laika maiņas, ir sporta un aktīvās atpūtas industrijas pārstāvji – skriet pa rajonu ir daudz patīkamāk, ja tas nav jādara tumsā. Arī jau minētā Latvijas Ekonomikas ministrija savā mājas lapā nemin nekādus konkrētus un būtiskus ieguvumus no šīs māžošanās.

Tā kā Latvija ir pievienojusies iniciatīvai beidzot likt mieru pulkstenim, mūs gaida vien grūtā izvēle – saprast, pie kura laika vēlamies palikt. Lai arī vairumu cilvēku uzrunā palikšana pie vasaras laika, daļu pilsoņu mulsina atrašanās vienā laika joslā ar Maskavu (nezin kādēļ atrašanās vienā kontinentā nemulsina). Taču mēs ticam, ka agri vai vēlu piedzīvosim laikus, kad marta beigās nebūs jāmēģina saprast, cik, sasodīts, ir pareizs laiks un kā lai saņemas piecelties stundu agrāk. Ir taču 21. gadsimts, saņemamies.

Avoti: 1, 2, 3, 4


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru