Kā iemācīties pastāvēt par sevi? Skaidro psihologi

Komentēt

Lieta, ko vajadzētu iemācīties ikvienam no mums.


Nevienam cilvēkam nepatīk, ka viņu “apbižo”, nerēķinās ar viņa laiku, veselību un jūtām vai uztver par pašsaprotamu. Un dažreiz – biežāk, nekā mums varētu likties – ir situācijas, kad jāpasaka “nē”. Ar šo pēdējo Latvijā vispār ir diezgan liela problēma – esam pieraduši pacieties un paklusēt, nevis pateikt visu, kas sakāms tūliņ un uzreiz. Tomēr ilgtermiņā tas nenāk par labu. Galu galā, pašapliecināšanās un sajūta, ka esi novērtēts, ir arī slavenajā Maslova piramidā, un, kā jau arī tautā mēdz teikt, ja neparūpēsies par sevi pats, neviens cits par tevi arī neparūpēsies. Tā ka reizēm ir vajadzīgs pastāvēt par sevi un pateikt tieši – atvaino, bet šitā nebūs. Un to var iemācīties.

Kas tad jādara?

Sāksim ar to, ka nevajag būt agresīvam. Protams, reizēm kolēģim, tuviniekam vai skolas biedram gribas tā vien pateikt, lai savas neadekvātās prasības iebāž, kur saule neiespīd, taču nez, vai tā būs labākā stratēģija. Tas, kas vajadzīgs, ir uzstājīga pašpārliecinātība. Ja nevari atļauties kolēģa dāvanai piemest desmit eiro – tā arī pasaki. Negribi iet uz pasākumu – pasaki, ka nenāksi. Tu nevienam pat neesi paskaidrojumu parādā! Nav jābūt agresīvam un piktam, lai pateiktu stingru “nē” – tu vienkārši aizstāvi savas intereses. Vai arī paskaidro savas vajadzības situācijā, kad tās tiek ignorētas, vai arī iedod negatīvu atgriezenisko saiti bez dusmām un apvainojumiem – sak, kolēģi, šoreiz tu nekā neizdarīji mūsu kopīgajā projektā, un tas nav labi, vēlreiz šāda rīcība netiks pieņemta. Taču šī pašpārliecinātība ir prasme, kas prasa apgūt dažas vienkāršas iemaņas. Piemēram:

Esi lakonisks. Kā jau minējām, “nē” ir pilnīgi valīds paskaidrojums, kurš bieži vien neprasa papildu paskaidrojumus. Vai tu vari pieskatīt radu bērnu vakarā, kurš tev jau ir saplānots? Nē. Vai vari pastrādāt sestdienā (bez virsstundu apmaksas)? Nē. Vai vēlies šo kūciņu? Nē (ok, visi vēlas kūciņu, bet doma skaidra). Protams, šī formula nav universāla – ja priekšnieks tev uzdos jaunu darbu, kurš pilnībā atbilst tavām amata funkcijām, tad tomēr būtu derīgi paskaidrot, kādēļ tu atsakies. Un tomēr kopumā – tev nevienam ne par ko nav jātaisnojas. 

Esi laipns, atsakoties: uz jebkuru piedāvājumu vai aicinājumu vari atbildēt ar “liec mani mierā”, un vari arī ar “paldies, ļoti novērtēju piedāvājumu un esmu pateicīgs, bet šoreiz es izlaidīšu”. Redzi atšķirību? Otrajā gadījumā pat īsti negribas uzplīties ar pierunāšanu.

Izmanto vietniekvārdu “es”. Jā, tas ir diezgan pretēji tam, ko mums kā sabiedrībai māca – nelieto “es”, neesi egoists, nerunā tikai par sevi. Šinī gadījumā tomēr tas ir visai vērtīgi, jo, ja tu runā par saviem plāniem un savām sajūtām, otram cilvēkam nav iespējas apvainoties. Ilustrēsim to ar piemēriem: “tu vienmēr gribi, lai es pieskatu tavus bērnus brīvdienās” un “es esmu ļoti noguris, un šīs brīvdienas man ir vajadzīgas, lai atgūtu spēkus, tāpēc es atteikšos”. Skaidrs? Skaidrs.

Atliec atbildi. Ja nevari izlemt vai nevari saņemties atteikt uzreiz, atliec atbildi ar, piemēram, frāzi: “šobrīd tev nevaru neko atbildēt, ļauj man ieskatīties plānotājā un dot tevi ziņu”. Esi tomēr gana konkrēts, ka šis nav solījums – tādi vārdi kā “varbūt, iespējams” parasti liek cilvēkiem domāt, ka atbilde, visticamāk, būs apstiprinoša, un vēlāk viņi būs pikti par atteikumu.

Sagatavo atbildes jau iepriekš. Šis der gan iepriekšējam gadījumam, kad visai dzīvei kopumā, sevišķi, ja esi no tiem, kurš nekad nevar izdomāt, ko teikt, kad kāds atkal uzplijas. Izdomā laipnas, bet stingras atbildes jau iepriekš un praktizē tās pie spoguļa, dušā, tramvajā un visur, kur tev ērti, tik ilgi, līdz to pateikšana skaļi vairs nesagādās problēmas.

Starp citu, reizēm atteikuma gadījumā tev ir pieejamas alternatīvas – piemēram, tu nevari vai negribi pieskatīt māsas bērnus šajās brīvdienās, taču labprāt ar viņiem aizietu uz zoo pēc mēneša. Ja tā ir (un tu patiešām labprāt ietu, nevis jūties spiests vainas apziņas dēļ), tad nekautrējies to pieminēt – alternatīvas cilvēkiem ļauj uztvert atteikumu daudz mierīgāk, un arī tu pats par šo faktu jūtīsies labāk.

Pārskati savus skatupunktus un turi prātu atvērtu. Ar to nav jāsaprot sava viedokļa ignorēšana, taču, būsim godīgi, ikviens no mums mēdz kļūdīties, un reizēm kolēģa ieteiktais veids, kā risināt problēmu, patiešām ir labāks. Ja esi no tiem, kurš regulāri ļauj ignorēt savus uzskatus un savas vajadzības, vari nonākt situācijā, kur, prasti izsakoties, “visi ir kretīni, un neviens tevi nesaprot”. Taču reizēm ir vērts ieklausīties arī citu viedoklī. Ja apzināsies, ka viedokļi var un drīkst atšķirties, un dažreiz kādam citam tas ir nedaudz sakarīgāks par tavējo (un citreiz, savukārt, otrādi), tev būs vieglāk paust arī savu nostāju. Vispār vērtīgi ir arī pajautāt, kādēļ otrs domā un saka to, ko saka (jeb, psihologu vārdiem runājot, iekāp viņa kurpēs) – atbildes var būt arī visai pārsteidzošas, un pilnībā iespējams, ka tā rezultātā attiecības uzlabosies, nevis kļūs sliktākas. Turklāt, no šāda skatupunkta tas izdosies pieklājīgāk un korektāk, jo – tev taču nevienam nekas nav jāpierāda. 

Atceries, ka bez tavas atļaujas neviens nevar tev likt justies slikti vai mazvērtīgi. Šī nav upuru vainošana vai “victim blaming”, kā to mēdz dēvēt populārajā literatūrā, tomēr atbildības uzņemšanās par savu vietu dzīvē ir neticami iedrošinoša un spēcinoša lieta. Sevišķi, ja runa ir par sajūtām – citi var tev nodarīt pāri fiziski, taču tavas emocijas un sajūtas gan ir pilnībā atkarīgas no tevis paša.

Runā, runā, runā. Jo vairāk tu paudīsi savu viedokli, jo vairāk apkārtējie pieņems par normu, ka tev tāds ir, un rēķināsies ar to. Turklāt, neviens nevar zināt, kādas ir tavas vajadzības, ja tu tās neizpaud skaļi. Diezgan loģiski, vai ne?

Aizstāvi citus. Dažreiz ir grūti saņemties un sākt noturēt savu pozīciju – sevišķi, ja visu dzīvi mums ir mācīts, ka egoisms ir fui un slikti. Tādos gadījumos reizēm noder iestāties par citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā. Tas ļauj apzināties sava spēka un varēšanas potenciālu, kurš ikvienam no mums ir milzīgs (jā, jā). Un tā nemanot nonāksi situacijā, kur itin mierīgi varēsi pastāvēt arī par sevi.

Izvēlies cīņas, kuras vēlies izcīnīt. Reizēm situācija tiešām ir tāda, ka tev apkārt ir vieni vienīgi kretīni, kuri neko nesaprot. Ja tas ir pilnīgi un nepārprotami skaidrs, vienkārši aizej no šīs situācijas un netērē tam savu laiku un enerģiju. Dzīve ir par īsu, lai kašķētos ar cilvēkiem, kuri to izbauda.

Atrodi sev labu piemēru. Tādu, kuram šinī kontekstā vēlētos līdzināties. Situācijā, kurā nesaproti, kā rīkoties, uzdod sev jautājumu – ko darītu šis cilvēks? Patiesībā, iespējams, viņš darītu pavisam ko citu, taču tas tev iedos perspektīvu, no kuras apsvērt neērto situāciju un, visticamāk, atrast arī atbildi.

 

Ir gan dažas lietas, ar kurām tev būs jātiek galā, pirms sāc praktizēt visu iepriekšminēto: 

Tu pats nezini, ko gribi. Tā dažreiz gadās arī pieaugušajiem, un tas ir normāli. Taču jāsaprot, ka tu nevari citiem darīt zināmas vajadzības, kuras nav skaidras tev pašam. Tiec skaidrībā ar sevi un savām vēlmēm, un pārējais sanāks daudz vienkāršāk. 

Tu negribi konfliktus ar citiem. Skaidra lieta – ja pārtrauksi būt par kājslauķi (sorry, ka tik atklāti), tiem, kas šo tavu īpašību izmanto, var rasties iebildumi. Te jāatceras, ka konflikti nāk un iet (tāpat kā nekaunīgi cilvēki), taču tava psiholoģiskā pašsajūta tev pašam ir vissvarīgākā.

Vēlme pacelt balsi. Lai arī šķiet, ka dažreiz šī stratēģija strādā – sevišķi ar nekauņām, neaizmirsti, ka brīdī, kad esi sācis kliegt, esi jau zaudējis. Diemžēl, sevišķi tas novērojams, ja esi dāma – tev piekarina histēriķes birku un vairs neuztver nopietni. Kas ir visnotaļ pretēji tam, ko vēlējies panākt, vai ne? Tādēļ kliegšana ir ok tikai tad, ja jāsauc palīgā. 

 

Izklausās diezgan sarežģīti, taču, sākot to visu ieviest praksē, nav nemaz tik grūti. Un vēl, ļoti svarīga lieta: ja netiec ar šo galā pats un jūti, ka tev noderētu palīdzība no malas, nekautrējies doties pie kāda psihoterapeita. Tas nav nekas slikts un apkaunojošs, par to neviens neuzzinās (ja vien pats nepastāstīsi), un, tieši tāpat kā ar citām problēmām, ir pilnīgi normāla lieta tās pārrunāt ar profesionāli. Tāpēc iztaisno muguru un pamēģini. Tev viss izdosies!

 

Avoti: 1, 2, 3, 4.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru