10 lietas, ko vīrieši atklāj psihoterapeitam

Komentēt

Un par kurām vajadzētu padomāt mums visiem kā sabiedrībai.

Nav nekāds jaunums, ka psihiskās veselības aprūpe pie mums ir vēl bērna autiņos. Toties vīriešu pašnāvību rādītājs – viens no augstākajiem Eiropā. Un tā vien šķiet – ja vien šie kungi būtu laikus devušies pie psihoterapeita, varbūt joprojām būtu starp mums. Tiesa, arī vizīte pie psihoterapeita mūsu sabiedrībā joprojām tiek uzskatīta par nīkulības un dīvainības pazīmi, kaut patiesībā tā ir ļoti normāla lieta, kā tikt galā ar dzīvi un noderīga faktiski jebkuram cilvēkam. Un, kamēr mēs cīnāmies ar savu nespēju risināt psiholoģiskas problēmas, ārzemēs cilvēki to dara labprāt un ir pat izdarījuši secinājumus par to, kas vīriešus visvairāk uztrauc. Ir, par ko padomāt.

1. Baidos, ka esmu apprecējis nepareizo cilvēku

Nav jau tā, ka tikai sievietes apcer attiecības un domā, vai viss ir tā, kā tam būtu jābūt. Ko darīt, ja šis cilvēks izrādās ne gluži tas, kas vajadzīgs? Un ja nu saplīsušās attiecības ir nelabojamas? Vai varbūt vīrietis jūtas šādi tāpēc, ka vairs neredz īpašo dzirksti, kas attiecībās bija sākotnēji? Terapeits Kurts Smits, kurš specializējas vīriešu konsultēšanā, atgādina, ka ikvienām attiecībām ir nepieciešama uzturēšana, kurā jāiesaistās abām pusēm. Pretējā gadījumā sākuma spožā un karstā liesma ātri vien nodziest. “Daudzi cilvēki, tostarp vīrieši, naivi tic, ka sākotnējā mīlestība un pievilcība nekur ar laiku neizzudīs. Tā gluži nebūs, ja pie tā nestrādā. Un daudz var salabot arī tad, ja šķiet – šis ir nepareizais cilvēks.”

2 .Nesaprotu, ko mana partnere grib no manis

Būsim godīgi – dažreiz sievietes ir ekstra nesaprotamas, tāpat kā visi signāli, ko viņas izrāda. Tev reizē ir jābūt super iejūtīgam un uzmanīgam, reizē stipram unizlēmīgam, un vispār jāaizveras, jābeidz elpot un jāiet projām, lai tu viņu neizbesītu. Viņai neko nevajag, bet reizē vajag kafiju gultā un kažoku un tieši tās glītās kurpes, par kurām viņa vienreiz vēlā vakarā ieminējās, un kā tas nākas, ka tu, muļķi, neuztvēri mājienu? Un vēl jau viss mūžvecais triks ar līdztiesību, tomēr arī mēteļa uzvilkšanu un durvju atvēršanu. Kā, sasodīts, lai te kaut ko saprot? Tomēr patiesās attiecībās cilvēki ir tādi, kādi viņi ir savā būtībā, un tas nav vienmēr uzpucēts un pievilcīgs skats. Sievietes (bet vispār jau arī vīrieši) mēdz būt apjukušas, nogurušas, dusmīgas un pašas nesaprast, ko grib, jo visu dienu ir skrējušas vāveres ritenī. Šādos gadījumos der atcerēties, ka abām – abām! pusēm der pēc iespējas skaidrāk komunicēt savas vēlmes, sajūtas un reakcijas, lai tās nepaliek apspiestas un nerealizētas. Arī vīriešiem nāks par labu pateikt, ka viņi absolūti nesaprot, ko dāma šobrīd vēlas. Un gadījumiem, kad viss ir pavisam slikti, der turēt drošā vietā paslēptu šokolādes artilēriju.

3. Es nejūtos novērtēts

Šī ir frāze, pie kuras nereti eksplodē feministes. Un ne bez pamata – arī mūsdienu pasaulē daudzi sieviešu “pienākumi” tiek uztverti kā pašsaprotami. Tomēr arī vīriešu pasaulē netrūkst gadījumu, kad “vīrišķīgā rīcība” ir kaut kas, par ko nepienākas atzinība, uzslava vai pat vienkāršs paldies. Un vīrietis ir lepns putns – vairumā gadījumu pats neuzprasīsies, jo “īstiem večiem nav jūtu”. Psihologi gan apgalvo, ka jūtas ir visiem – arī visīstākajiem no īstajiem večiem – un tās apspiest nav tas labākais risinājums. Alkas pēc atzinības un pozitīva novērtējuma piemīt ikvienam (atceramies par Maslova piramīdu!), tāpat kā vēlme sajust rūpes un uzmanību. Ģimenes terapeite Keita Stodarda iesaka mācīties modeli, kur ikvienam ģimenes loceklim tiek izteikta atzinība un pateicība par paveikto. Un dažreiz varbūt der arī palepoties un uzprasīties uz kādu uzslavu, jo dažreiz pārējie vienkārši ir pārāk noguruši, lai pamanītu perfekti nomainīto lampiņu. Izklausās ļoti sakarīgi, vai ne?

4. Manai partnerei ir sarežģīti tikt galā ar savu seksualitāti

Latvijas sabiedrībā sekss joprojām ir gana tabu tēma. Īpaši sievietēm, kuras pie mums turpina audzināt pēc labu un kārtīgu meiteņu priekšrakstiem. Tomēr nav nekāds noslēpums, ka atklātība un saderība šinī sfērā ir gana būtiska, lai laimīgi būtu abi (vai visi) attiecībās iesaistītie dalībnieki. Sevišķi tas novērojams LGBT pāros, kuros seksualitātes definīcija ir krietni plūstošāka par klasiski orientētiem pāriem.

5. Nezinu, ko darīt, kad mana draudzene kļūst dusmīga vai bēdīga

Vīriešu dabā ir visu nokārtot un problēmas – atrisināt. Arī sabiedrībā šī īpašība tiek sagaidīta un piedēvēta normālai vīrieša dabai. Sievietes, savukārt, ļoti bieži vēlas par problēmu parunāt, un risinājumam nav obligāti jāseko. Abas pieejas ir ok, tomēr sarežģījumi rodas tad, kad šīs uztveres saskaras un nevar atrast kopsaucēju. Tāpēc, tāpat kā citos gadījumos, terapeiti iesaka runāt skaidru valodu un pateikt, kas vajadzīgs un kas – nesaprotams. Šinī gadījumā arī vīriešiem, kuriem nereti vispār nav prasmes runāt par emocijām.

6. Man ir sajūta, ka partnere mani nemitīgi zāģē

Cik gan daudz sliktu joku ir par zāģējošām sievietēm! Tomēr, kā atzīst psihoterapeiti, zāģēšana parasti rodas no slikti izstāstītām vēlmēm (jau atkal – runāt ir svarīgi!) un štruntīgas izpildes. Jo, būsim godīgi, nav iemesla zāģēt par neiznestu eglīti aprīlī, ja eglīti iznes jau februārī, vai ne? Zāģēšana pati par sevi rada neveselīgu un destruktīvu dinamiku attiecībās, bet dažreiz sievietēm ir sajūta, ka tas ir vienīgais veids, kā vispār panākt kaut kādu darbību. Tāpēc papildu skaidrākai komunikācijai (vēlreiz!) ir vērts pārskatīt arī šķēršļus, kas traucē to eglīti novākt laicīgi. Dzīvot bez skujām taču ir foršāk!

7. Nezinu, kā darīt savu partneri laimīgu

Šī ir viena no izplatītākajām bažām vīriešu vidū. Nereti viņi atceras, cik laimīga bija mīļotā dāma attiecību sākumā, un ar skumjām secina, ka tāda viņa vairs nav. Te ir vērts atcerēties, ka laime, pat esot perfektās attiecībās, ir katra paša rokās, un nevar padarīt laimīgu cilvēku, kurš ir stingri apņēmies būt skumjš. Protams, atbalsts, uzmanība un mīlestība nekad nenāk par ļaunu, un var palīdzēt ceļā uz labāku pašsajūtu. Tomēr laime ir darbiņš, kurš katram jādara pašam. Citādi nekā.

8. Jūtu milzīgu spiedienu būt par “mamuta nesēju”

Laime un reizē nelaime Latvijas sabiedrībā – neskatoties uz saviem konservatīvajiem uzskatiem, esam gana liberāli attiecībā uz sieviešu emancipāciju. Līdz ar to strādājošas jaunās māmiņas vai dāmas, kas pelna vairāk par saviem dzīvesbiedriem, pie mums nevienu pārāk nemulsina. Tomēr gana bieži no vīrieša joprojām tiek sagaidīta ģimenes uzturēšana, papildu pilnvērtīgām tēva, vīra un vienkārši laba cilvēka funkcijām. Tas var būt gana izaicinoši un radīt dažādus pašapziņas bojājumus, jo nereti vīrieši mēdz palikt labi apmaksātā darbā arī tad, ja darbs prieku nesagādā. Jo ponijs meitām un kurpes sievai pašas nenopirksies. Un, ja tev būs meita bez ponija un sieva bez kurpēm, sabiedrības acīs tu nebūsi īsts vecis.

9. Man ir depresija

Lai arī depresija sievietes skar aptuveni divreiz biežāk nekā vīriešus, vīrieši daudz biežāk depresijas rezultātā mēdz padarīt sev galu. Diemžēl, Latvija šinī ziņā ir absolūta bēdu leja – mūsu vīrieši nereti izvēlas beigt dzīvi pāragri. Pats skumjākais ir tas, ka šī ir lieta, par kuru viņi nerunā, līdz pat brīdim, kad dzīve kļūst neizturama. Depresijai, starp citu, ir dažādas sejas, un skumjas ir tikai viena no tām. Depresijas pazīme var būt arī noslēgtība un aizkaitināmība. Tāpēc ir diezgan svarīgi savlaicīgi pamanīt izmaiņas uzvedībā un draudzīgi piedāvāt palīdzību, ja šķiet, ka tāda var būt nepieciešama. Rūpēsimies viens par otru!

10. Es neprotu randiņus

Ikviens meklē mīlestību, arī vīrieši. Tomēr, lai iepazītos ar kādu potenciāli mīlamu objektu, jāiet uz randiņiem. Un tas nav viegli! Arī tad, ja satiekas ar vienu meiteni vienlaicīgi. Nav skaidrs, kā mūsdienās vīrietim vispār randiņā jāuzvedas, vai drīkst uzsaukt dzērienu, kad drīkst piezvanīt, lai neizskatītos pēc kretīna, un ko darīt, ja rodas muļķīgās jūtas. Jo visi taču saka, ka vīrietim tādu nav! Kā atzīst terapeiti, vairumam cilvēku, ieskaitot vīriešus, ir vēlme pēc stabilām, mierīgām un mīlestības pilnām attiecībām. Tomēr sociālās lomu spēles reizēm ir tik sarežģītas, ka vieglāk šķiet nemaz nesākt un paņemt suni.

Galu galā, svarīgi atcerēties, ka mēs visi esam cilvēki, neatkarīgi no hromosomu kombinācijas. Mums ir bailes, uztraukums, vilšanās, gaidas, vēlmes, vajadzības un milzīgs emociju komplekts. Un reizēm dzīve sabiedrībā ar šo bagāžu ir kā iet ar ziloni trauku veikalā. Tomēr komunicējot ir vieglāk tikt galā ar šo ziloni, un dažreiz tas izdodas tik veiksmīgi, ka neviens trauks pat nesaplīst. Tāpēc novēlam visiem vīriešiem un arī dāmām runāt! Ja ne vienam ar otru, tad vismaz ar psihoterapeitu.

Avoti: 1, 2, 3


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru