Lasāmviela tiem, kas paši bieži sabojā savas attiecības

Komentēt

Tām nav obligāti jābūt romantiskām.


Attiecības ar cilvēkiem – ne vien romantiskajā spektrā, bet jebkādas – ir virtuoza māksla, kuru mācīties visas dzīves garumā. Talantīgajiem un empātiskajiem ir paveicies, pārējie cenšas, kā prot un, labākajā gadījumā, izdara secinājumus no kļūdām. Tomēr dažreiz mums sanāk visu sabojāt pašiem, pat īsti nesaprotot, kāpēc, un atsevišķos gadījumos tas notiek atkal un atkal, un atkal. Psihologi tādos gadījumos saka, ka cilvēks pats sabotē savas attiecības, jeb, prasti izsakoties, visu ņem un sačakarē. Parasti tas notiek neapzināti, un arī pats sačakarētājs no tā negūst nekādu prieku. Tomēr dažreiz vairāk par praktiskiem ieteikumiem strādā saprotoša uzruna skatupunkta maiņai. Un lūk, cik sirsnīgi par cilvēkiem, kuri visu sabotē, lai notītu makšķeres, izsakās žurnāla The Cut kolumniste Hetere Havrileska. Viņas teiktais gan ir par romantiku, taču atziņas, mūsuprāt, var piemērot jebkādām attiecībām. Teksts īsināts.

"Tev ir jāpadodas. Sākumā, kad cilvēks skatās uz tevi, un tu zini, ka viņš redz tevi skaidri – gan tavas šarmantās puses, gan mīnusus, un kaut kādu iemeslu dēļ viņam tas patīk un viņš nenovērš skatienu – tas šķiet neiedomājami lieliski. Bet drīz tas sāk uztraukt. Smadzenes sāk karot ar sirdi. Kāpēc viņš joprojām uz mani skatās? Kas viņam kaiš? Viņš saka, ka mīl mani, bet vai tad viņš neredz man cauri? Varbūt viņš mani izjoko? 

Ja esi uzaudzis starp cilvēkiem, kuriem mīlestība šķita apkaunojoša un kuri neskatījās tev acīs un neteica to skaļi – un varbūt 90% no mums tā ir uzauguši – tad uziet kādu, kurš par to nebaidās runāt skaļi, šķiet kā nolaišanās uz citas planētas. Un kurš gan var pārcelties uz citu planētu, neapdomājot, vai es vispār gribu dzīvot uz jaunas planētas? Pat ja tev riebjas vieta, kur esi, kur ir neizturami karsts, upes ir izžuvušas un visi brokastīs ēd vecas riepas – arī tad tu vari uztvert zaļojošus kokus, vēja pūsmu un svaigu apelsīnu sulu ar zināmu sašutumu. “Nu kurš vispār tā dzīvo!”, tu domā, kožot siltā kruasānā. Un, kad peldies zilos ūdeņos, kaut kāda daļa tavas sirds, ne tikai apziņas, ilgojas pēc izslāpušās kašāšanās pa smiltīm, kas bija daļa no tavas jaunības. 

Ilgoties pēc jaunas mīlestības ir daudz vieglāk nekā strādāt ar to, kas tev ir priekšā. Ilgošanās visa centrā novieto prātu. Kad ilgojies un tiecies pēc nesasniedzamiem cilvēkiem, mīlestība eksistē tavā iztēlē. Tev ir brīva vaļa izdomāt tādas fantāzijas, no kuras skudriņas skrien pa muguru. Bet realitātē, kad kāds saka, ka tevi mīl, to pavada sīkas nepilnības – mazliet šķībi zobi, elpa nesmaržo pēc piparmētrām. Varbūt ārā kāds uztaurē, tu satrūksties, un viņam aizmirstas sakāmais. Viņš cer, ka tu viņam pievienosies, tas ir uzaicinājums, bet UZAICINĀJUMS IR NEVEIKSMINIEKIEM, tā tev saka prāts. Viņa skatiens atgādina par tavām un viņa nepilnībām, un tu gribi drošo, attālināti perfekto mīlestību, kas dzīvo tavā iztēlē.

Lai tiktu ar to galā, mums jāatmet ikviens kultūras muļķīgi saražotais priekšstats par to, kas ir romantisks, seksīgs un intriģējošs. Taureņi ir ideja, ko izdomājuši romantisko komēdiju autori, reklāmas guru un pieredzējuši dziesmu autori, kas raksta lipīgas popdziesmas mazām meitenēm. Viss, ko tu domā par seksīgumu un pavedināšanu, ir stratēģistu rūpīgi radīts. Iekāre un fantāzijas ir opijs masām, izliets formās, uz kurām cilvēkveidīgie dzīvnieki atkal un atkal uzķeras. Un tās mulsina cilvēkus un attālina viņus vienu no otra.

Paša sabotētas attiecības nereti ir veids, kā izvairīties no uzaicinājuma un piekrišanas tam, lai nebūtu jāsaskaras ar iespējamu zaudējumu, lai nebūtu jāsaņemas būt gana stipram un drosmīgam, lai padotos nezinājamam, bet arī – lai padotos labajam, kas mīt parastos cilvēkos. Mēs bieži uzskatām savas neirozes par zīmi, ka šī nav īsta mīlestība. “Es esmu savā galvā, un neesmu jau nemaz tik ļoti aizgrābta. Laikam neko pret viņu nejūtu.” Tomēr padošanās ļauj izslēgt šīs neirozes un saslēgties ar patiesajām vēlmēm. Daudzi bēg no tām, jo esam līdz nāvei nobijušies, ka mūs pamanīs un sadzirdēs kāds, kam patiesi rūp. Turklāt, palikt galvā ir vienkāršāk nekā būt klātesošam un apzināties, cik nepilnīgs un trausls tu esi.

Padošanās skaistums, pretēji aizpriedumiem, ir tajā, ka tur nav skumju un stagnācijas. Tā neliek tev būt mazam un ievainotam. Tā virza tevi uz priekšu, saikņu un jūtu pilnā pasaulē, kas ne vien rada vēl vairāk mīlestības, iedvesmas un cerības, bet arī dod skaidru un fokusētu enerģiju, kurā vari dalīties. Žēl, ka altneratīva kapitālisma fantāzijām ir attēlota kā hipiju un komunistu štrunti, jo tā nes atšķirību starp atsvešinātām ciešanām un jušanos dzīvam un labam un iemīlējušamies, ne tikai vienā cilvēkā, bet visā pasaulē.

Tāpēc paliec, kur esi, tavs nebeidzamais ceļš cauri tuksnesim ir galā. Tu esi ieradies galamērķī. Sajūti to. Pat tad, ja otrs cilvēks pazudīs šodien vai rīt vai pēc 50 gadiem, tu vairs nepametīsi šo vietu. Te dzīvo trauslie, bet drosmīgie. Te beidzas fantāzijas un sākas konkrēta, taču daudz skaistāka pasaule. Te viss ir pa īstam."

Avots: The Cut

 


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru