23 mazi stāsti par to, kā latviešu bērni kādreiz ķēmojās pa telefonu

33 komentāri

Šis fenomens diemžēl izzudis.

1.

- Hallo! Vai Skrūves kungs mājās?
- Nē?
- Uz kā tad turās jūsu mēbeles?

 

2. 

Visu nakti zvanījām un prasījām Jāni (kurš tur nedzīvo). Un no rīta piezvanījām - Labrīt, šeit Jānis, vai mani nemeklēja?

  

3. 

- Labdien, vai jums ledusskapi nevajag?
- Nē, nē meitiņ!
- Nu tad nesiet laukā, pēc 10 minūtēm būsim pakaļ!

 

4. 

Es zvanīju onkulim, kuru sauca Oto, un teicu: "Hallo, vai tur Oto? Šeit no foto!"
Man tas likās ļoti smieklīgi.

 

5.

Labvakar! Jums siltais ir? Ir? Nu tad nomazgājiet kājas un gultā iekšā.

 

6.
Labvakar! Sakiet lūdzu cik ir pulkstenis? 1 naktī. Bet kāpēc jūs vēl neguļat?

 

7.

- Hallo! Vai zoodārzs?
- Nē.
- Tad kāpēc mērkaķis pie telefona?


8.

- Ūdens ir?
- Jā.
- Pie mums centrālē ugunsgrēks - iemērciet telefonu spainī...

 

9. 

Kad maza biju, tad mums topā bija pēc skolas iet uz tuvāko telefonbūdiņu vai pie draudzenes uz mājām un zvanīt dažādiem numuriem vai 1188. Tolaik rādīja reklāmas par 118, un es piezvanīju un tā arī paprasīju "Līdz cikiem strādā tuvākais burkānu veikals?"

 

10. 

- Jums vannu nevajag?

- Nē, nevajag?

- Nu, tad metiet ārā!

 

11.

Bērnībā zvanījām Osiņas kundzei, atradām nummuru telefona grāmatā un ākstījāmies, ka mums krūzei osiņa noplīsusi, vai nevar viņa atsūtīt pa faksu... nabaga tantiņa!

 

12.

- Jums karstais ūdens ir?

- Ir.

- Sāciet laist vannā ūdeni, mēs vedam savu krokodilu!

 

13. 

Kā tagad atceros, mammai stāvēja žurnāli un, kā par nelaimi, tieši blakus telefonam. Un žurnāla redaktore bija Gunta Pūķe. Man šausmīgi iepatikās tas viņas uzvārds. Bieži vien uzzvanīju un apjautājos - kā klājas Pūķa kundzei!

 

14. 

Kādai kundzītei teicām, ka pēc divām stundām būsim klāt, lai nopirktu sivēnus. Viņa teica - kādi sivēni? kas? kas te notiek? un paralēli kliedza fonā vīram: "Ko tu te esi darījis? Kādi mums sivēni?"

 

15.

Draudzene zvanīja uz propāna gāzes avārijas dienestu un jautāja: "Vai propāns mājās?". Otrā pusē gan atradies kāds jokus saprotošs vīrietis un atbildējis: "Nē, nav, kaut kur izgājis."

 

15. 

- Jums ūdens mājās ir?

- Jā.

- Nu tad nomazgājiet kājas, citādi pat šeit jūt.

 

16.

Parasti telefona grāmatā atradām uzņēmumus vai cilvēkus un tiem arī zvanījām. Topā mums bija cilvēki ar jocīgiem uzvārdiem. Zvanījām Siļķei un teicām, ka mūsu kaķītis grib ēst, Desainim arī zvanījām. Alfons Dibens bija mīļākais no visiem.

 

17.

Esmu zvanījusi uz gumijas apavu rūpnīcu "Labdien! man vajadzētu 100 labās kājas galošu.", "Kāpēc tikai labās?", "Nu kreisās kājas galošas nopirkām jau pāgājušajā nedēļā."

 

18. 

Mums topā bija zvanīt Gailīšiem un sūdzēties, ka mums, vistām, vienām pašām kūtī skumīgi.

 

19.

Kad mācījos vidusskolā, klases audzinātāja bija literatūras skolotāja. Baigā fanātiķe, bet mums bija ļoti labas attiecības. Tā vienu dienu kādā starpbrīdī šī no klases bija izgājusi, uz galda atstājot mobilo. Klases zēni pa kluso nočiepj, izdzēš no saraksta savus vārdus un to vietā ieraksta Rainis, Aspazija un veel kaut kādus rakstnieku vārdus.
Stundas laikā puikas zem soliem sāka viņai zvanīt. Telefons vibrē un šī lielā sajūsmā (protams, jau uztverot joku) mums saka: "Mīļie, man Rainis zvana!"

 

20.

Zvanījām uz kaut kādiem numuriem no telefona grāmatas un teicām, ka viņiem tūlīt atslēgs ūdens padevi un lai nāk ārā ar spaiņiem un pudelēm.

 

21.

Izlikāmies, ka esam no Jelgavas radio un piedāvājām piedalīties konkursā. Uzdevām jautājumu: "Ko Pelnrušķīte pazaudēja ballē - kurpīti, kabatslakatiņu, biksīšu ieliktnīti vai godu?" Neatkarīgi no atbildes, teicām, ka cilvēks ir vinnējis un ka jāierodas pēc balvas noteiktā datumā noteiktā vietā. Balvās parasti bija cigarešu bloki.

 

22. 

Mēs ar māsīcu zvanījāmies, kad bijām mazas arī. Kādreiz uz Jacobs kafijas iepakojuma bija bezmaksas numurs, uz kuru varēja zvanīt atsauksmēm, un mēs, protams, izdomājām, ka vajag pamuļķoties. Tātad sākām ar tādām muļķībām kā: "Savā kafijā atradu beigtu zirnekli, ko darīt tālāk? Zvanīt zoodārzam vai iet un apglabāt?" Un sieviete atbildēja un prasīja cik liels tas zirneklis ir utt. Tad nākamais zvans savienoja ar citu operatoru un atkal sieviete. Šoreiz prasījām, kādas markas tamponus viņa lieto. (Tagad atceroties pašai kauns.) Beigu beigās mēs visus bijām tā nokaitinājušas, ka mums atzvanīja vīrietis un teica, ka mūsu dēļ ir atlaisti vairāki cilvēki un ka mums būs lielas nepatikšanas ar policiju. Abas tā pārbijāmies, ka izslēdzām telefonus un slēpāmies tur, kur neviens mūs nevarētu atrast.

 

23. 

Vecmāmiņai, kurai uzvārds ir Oliņa un kura strādāja skolā, regulāri zvanīja skolēni un teica, ka te zvana Majonēze.


Vērts izlasīt




Komentāri