Pētnieki apgalvo, ka mākslīgie saldinātāji var izraisīt liekā svara pieaugumu

Komentēt

Bāc, nu ne jau tāpēc mēs ņēmām to diētisko limonādi.


Frāze “diētiskā kola” jau ir kļuvusi par leģendāru joku to cilvēku vidū, kas pieskata sava šķīvja saturu un cenšas neapēst liekas kalorijas. Un tomēr līdz šim šķitis, ka tas strādā – matemātiski skatoties, 200 kalorijas un 0 kaloriju taču ir būtiska atšķirība, vai tad ne? Izrādās, ka matemātika te nav svarīgākais kritērijs.

Mākslīgo saldinātāju pētījumi mēdz būt pretrunīgi – viens apgalvo, ka tie liek tauciņiem uzkrāties tieši vēdera rajonā (kas ir neveselīgākā vieta, kur uzkrāt taukus), citi neatrod neviena pierādījuma. Tomēr, kā min Kalifornijas Universitātes neiroendokrinologs (kas par nosaukumu!) Roberts Lustigs – ja izslēdz tos pētījumus, kuru finansēšanā piedalās saldinātāju ražotāji, bilde kļūst visai skaidra.

Populārākie mākslīgie saldinātāji ir sukraloze, aspartams, acesulfams, stēvija. Tie ir vairākus simtus reižu saldāki par cukuru, un ēdiena saldināšanai nepieciešams tik maz, ka viena porcija saldinātāja faktiski nesatur kalorijas.

Kāda cita zinātniece, vielmaiņas pētniece Sūzana Svitera no Perdjū Universitātes, apgalvo, ka, pirmām kārtām, saldinātāji rada “sabojātu uztveri”. Cilvēki pierod domāt par saldu garšu kā veselīgu un “bezgrēka”, tāpēc saldumus ēd biežāk, nekā ēstu ar cukuru produktus. Tā kā lielākā daļa diētisko produktu, diemžēl, nav pavisam bez kalorijām, beigās cilvēki tikpat ir pārēdušies.

Kāds cits, biedējošāks izskaidrojums – mākslīgie saldinātāji sabojā to sakarību ķēdi, kas saista procesus mutē, smadzenēs un gremošanas sistēmā pēc saldumu apēšanas. Visupirms, garšas kārpiņas sajūt saldu un sūta signālus gremošanas sistēmai par to, ka tūliņ būs jāšķeļ cukurs. Aizkuņģa dziedzeris sāk ražot insulīnu, lai varētu cukuru pārstrādāt. Taču, ja tu apēd saldumus ar mākslīgo saldinātāju, gremošanas sistēma nesaprot, kas tagad ir noticis, un pieprasa, lai cukurs tiek piegādāts. Tas, protams, rada pastiprinātu kāri pēc saldumiem.

Pārfrāzējot – mākslīgie saldinātāji rada niezi, kuru pakasīt var tikai cukurs.

Zinātnieces prāt, tas var radīt problēmas arī gadījumos, kad tiek ēsts īstais cukurs, jo ķermeņa spēja paredzēt, kas notiks pēc saldas garšas sajušanas, ir aizgājusi pa pieskari.

Un tas nav viss! Daži pētījumi norāda arī uz iespējamu sakarību starp mākslīgajiem saldinātājiem un labajām baktērijām, kas dzīvo zarnās un palīdz noritēt gremošanas procesiem. Daži no tiem, iespējams, sabojā baktēriju spēju funkcionēt un palielina risku saslimt ar diabētu. Vai tas nav ironiski?

Tomēr kāds tad ir risinājums? Ēst cukuru un izvairīties no saldinātājiem? Uz šo Robertam Lustigam ir skaidra atbilde – lai arī saldinātāji ir neveselīgi, tie joprojām ir labāki par cukuru, ja saldumi tiek ēsti bieži. Ja kaut ko saldu gribas vien dažreiz, tad labāk ēst īsto mantu. Tomēr te zinātniekam ir vislabākais ietiekums: “Nemāniet sevi. Ja mēģināt izvēlēties starp parasto limonādi un diētisko, izvēlieties ūdeni.”

 

Avots: vice.com.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru