Sirsnīga saruna ar Mārtiņu par dzīvi pēc Zolitūdes traģēdijas

2 komentāri

"Vislabāk vienmēr ir būt Latvijā, jo tā ir mūsu dzimtene!"

Pirms diviem gadiem Zolitūdes traģēdijā, kad iegruva lielveikala "Maxima" jumts, kā pēdējo no drupām dzīvu iznesa jūrmalnieku Mārtiņu Plāsi. Sākotnēji izskanēja versijas, ka sadragātās Mārtiņa rokas var nākties amputēt, tomēr spīts un neatlaidība ļāvusi puisim veiksmīgi turpināt veseļošanos un jau lēnām atsākt baudīt iemīļotās izklaides.

"Šobrīd esmu atveseļojies tik tālu, cik vien bija iespējams. Protams, ne pilnībā, jo nervi ļoti lēnām dzīst. Ikdienā bieži vien vēl sastopos ar grūtībām. Galvenā no tām ir pārvietošanās. Staigājot lielas distances, kājas ātri nogurst un tās var viegli satraumēt uz nelīdzenumiem, samežģot potīti vai sastiepjot saites. Kā arī manA pēda ir hiperjutīga, katru mazāko akmeni jūtu kā naglu," skaidro Mārtiņš, atzīstot, ka būtiskas grūtības parādās tieši gada aukstākajos mēnešos. "Ziemas periodā mana labā kāja un kreisā roka nespēj turēt ķermeņa temperatūru, un ātri nosalst. Kā arī aukstumā rokām zūd mazās kustības - ļoti grūti atslēgt durvis vai sasiet šņores apaviem."

Grūtības nav liegušas puisim turpināt dzīvē izvirzītos mērķus un sniegties pēc jaunām zināšanām.

"Studēju Jūrmalas koledžā SIVA. Tā kā nebiju pārliecināts, vai spēšu izturēt vairāk par vienu gadu, izvēlējos īso kursu, kā arī ārstu komisija atļāva studēt profesiju, kuru izvēlējos - datorsistēmas tehniķis. Tā jāizmācās apmēram vienu pusgadu, kaut cik arī interesē pašam datori," piebilst Mārtiņš.

Viens no lielākajiem hobijiem Mārtiņam ir braukšana ar velosipēdiem, viņam pat tādi ir divi. Vēlme izbraukt ir bijusi tik liela, ka uz velo Mārtiņš uzsēdās jau rehabilitācijas procesā.

"Viens ritenis ir tāds, ar kuru var braukt tālās distancēs, bet otrs ir paredzēts tieši bezceļiem un kalniem, tā saucamais downhill ritenis. Tā kā downhill ritenis tika iegādāts dažus mēnešus pirms nelaimes, tā arī nepaguvu to kārtīgi notestēt. Kad iznācu no slimnīcas, gāju dažādus rehabilitācijas kursus, kamēr daļēji sāka atjaunoties muskuļi, kā arī bija uzlabojusies līdzsvara sajūta. Tad ļotigribējās izbraukt ar divriteni. Tā kā downhill riteņiem ir platas riepas, kā arī ļoti labi amortizatori, tad sāku mācīties braukt ar to. Sākums bija ļoti grūts, jo tobrīd man bija tikai viena stabila kāja un roka, bet otrā kājā un otrā rokā bija uzliktas ortozes, lai nerastos kādas deformācijas. Knapi uzkāpu uz riteņa un knapi spēju noturēt līdzsvaru, bet pēc pirmajiem metriem sanāca arvien labāk un labāk. Ātri nevarēju pabraukt, bet lēnītēm varēju mazas distances," saka 26 gadus vecais puisis.

Bez velosipēdiem Mārtiņam ir arī interese par mūziku. Jau ilgāku laiku puisis pašmācības ceļā apgūst ģitāras spēli. Pēc pilnīgas atveseļošanās pilnveidošanās turpināsies.

"Sākumā biju liels entuziasts, cītīgi pašmācības ceļā centos apgūt akordus un dziesmas. Bija pirksti uztrenēti tā, ka pat ar aizvērtām acīm varēju nospēlēt kādu melodiju, kuru biju iemācījies. Pēc nelaimes tā nopietni nav sanācis ģitāru paspēlēt, jo kreisajai rokai diezgan nopietni tika bojāti nervi.  Pagaidām vairs nav tās kustības un jušanas, kā arī roka diezgan ātri nogurst. Bet ceru, ka ar laiku nervi un kustības atjaunosies, kā rezultātā varēšu mēģināt atsākt mācīties spēlēt. Protams, viss būs jāsāk no nulles. Šobrīd ar grūtībām sanāk nospēlēt Secondhand Serenade grupas dziesmu Your Call. Tā arī pagaidām ir vismīļākā melodija uz ģitāras."

Mārtiņu aizrauj arī tehniskas lietas - mašīnu, motociklu remontēšana. Tagad gan viņam nav vēl pietiekami spēka, lai pieskrūvētu skrūves, jo kā viņš pats saka - tas ir fiziski smags darbs.

"Hobiju jau ir daudz, ne visi vairs sanāk, kā gribētu. Piemēram, kādreiz patika zīmēt, kā arī darbā brīvajos brīžos zīmēju anime. Šobrīd arī pa retai reizei uzzīmēju kaut ko. Tā kā man ļoti patika labot divriteņus, motociklus un mašīnas, nopirku sev ar pulti vadāmo Rc mašīnu. Vismaz tā atgādina kaut cik īsto. Varu viņu labot, uzlabot, kā arī trenēt rokas. Tāpat savulaik patika arī makšķerēt."

Mārtiņš atzīst, ka par Zolitūdes traģēdiju iedomājas bieži, jo saistībā ar notikumu ir daudz asociāciju. Tāpat jaunietis uzsver, ka vainīgos atrast veikala sabrukšanā nebūs viegli, jo ir ļoti daudz iesaistīto pušu.

"Ir pagājuši divi gadi. Tas ir psiholoģiski smagi atcerēties to dienu. Parasti jau par to man atgādina žurnālisti, televīzijas, tiesas, kā arī pašas rētas, kuras rotā visu manu ķermeni. Novērst tās domas man palīdz filmas, anime, mūzika, spēles vai draugu palīdzība. Dažādu ekspertīžu rezultātu šobrīd ir ļoti daudz, tiesāšanās, visticamāk, būs ļoti ilga, tāpēc ceru, ka tiesas procesam neiestāsies noilgums, kā arī kāds ļaunprātīgi nekavēs sēdes. Par tiem vainīgajiem, lai lemj tiesa, jo tā situācija, kura ir izveidojusies, ēkai sabrūkot, ir ļoti sarežģīta, ar daudz iesaistītajiem."

Mārtiņš uzskata, ka sabiedrība ar laiku šo traģēdiju aizmirsīs, bet cietušajiem šī diena paliks atmiņā mūžam.

"Diezgan daudz laika pagājis, daudzi ir jau aizmirsuši par šo traģēdiju, reizēm viņi atceras, kad internetā parādās kāds jaunums par izmeklēšanu. Savukārt cietušie to nekad neaizmirsīs. Traģēdijas vietā pēc tiem notikumiem sanācis būt divas reizes, pagājušā gada 21. novembrī un šogad, kad lēma par pieminekļiem."

Mārtiņam ir arī idejas, kā padarīt Latviju par labāko valsti pasaulē. "Būtu jāsāk ar likumiem, valdību, izglītību, nodokļiem un algām. Sakārtojot visu šajās sfērās, dzīves līmenis tomēr uzlabotos. Kā arī ir jāpadomā par mazajiem uzņēmējiem, par studentiem, kuri ir beiguši studijas, lai viņiem pēc tam būtu darba iespējas. Jāsamazina lielais bezdarbs, beidzot būtu jāievieš progresīvais nodoklis. Tā kā, vēl daudz, kas būtu jāizdara, lai Latviju padarītu par labāko valsti pasaulē."

"Man Latvija asociējas ar skaistiem dabas skatiem, skaistām pilsētām un skaistiem ezeriem. Cik ir pabūts ārzemēs, vienmēr Latvijā ir paticies vilabāk, jo tā ir mūsu dzimtene. Zināmā mērā esmu patriotisks cilvēks," piebilsts Mārtiņš.


Vērts izlasīt




Komentāri