Apburošs atmiņu stāsts par padomju bērnību, tramvajiem un labiem cilvēkiem

4 komentāri

Cilvēcība izglābs pasauli. Viennozīmīgi.

Kāds Maskavas iedzīvotājs dalījies savās bērnības atmiņās, kuras ļoti iedvesmo būt laipnākiem un jaukākiem pret visiem apkārt.

 

"Ziemassvētku brīvdienās, pārcilājot mammas vecās vēstules, atcerējos vienu stāstu, kuru viņa man ik pa laikam piemin.

Es mammai biju vienīgais bērns. Viņa vēlu apprecējās, un ārsti aizliedza viņai dzemdēt. Mamma gan ārstus neklausīja, uz savu galvu un risku novilka līdz sešiem mēnešiem, un tikai tad pirmoreiz devās uz sieviešu konsultāciju.

Es biju ļoti gribēts bērns: vecmāmiņa ar vectētiņu, tētis un pat pusmāsa mani mīlēja kā acuraugu, bet mamma vispār nopūta katru puteklīti no sava vienīgā lolojuma.

Strādāt mamma sāka agri, un pirms darba veda mani uz dārziņu. Lai paspētu uz darbu, mamma brauca ar pirmajiem autobusiem un tramvajiem, kurus parasti vadīja vieni un tie paši cilvēki. Mamma izkāpa no tramvaja, pieveda mani pie dārziņa vārtiem, atdeva audzinātājai un tad skrēja atpakaļ uz pieturu... gaidīt nākamo tramvaju.

Pēc vairākiem kavējumiem mammai darbā izteica brīdinājumu, un, tā kā mēs dzīvojām kā jau visi, ļoti pieticīgi, un ar vienu tēta algu neizdzīvotu, mamma, sažmiedzot sirdi dūrītē, izdomāja risinājumu. Laist mani, trīsgadīgu puiku, vienu pašu ārā pieturā, cerībā, ka es pats aiziešu līdz vārtiņiem no tramvaja pieturas.

Mums viss sanāca jau no pirmā mēģinājuma, taču mammai tās sekundes bija visgarākās un visšausmīgākās viņas dzīvē. Viņa mētājās pa pustukšo tramvaju, lai mēģinātu saskatīt, vai es esmu iegājis iekšā pa vārtiņiem, vai arī vēl tenterēju, satīts kažociņā, šallē, cepurē un velteņos.

Pēc kāda laika mamma pēkšņi pamanīja, ka tramvajs no pieturas sācis atiet ļoti lēni, un ātrumu uzņem vien tad, kad es jau biju iekšā dārziņa teritorijā. Tā turpinājās visus trīs gadus, kamēr es gāju uz dārziņu. Mamma nevarēja, bet arī īpaši necentās atrast izskaidrojumu tādai jocīgai likumsakarībai. Galvenais, ka viņas sirds bija mierīga par mani.

Viss noskaidrojās pēc vairākiem gadiem, kad es jau gāju skolā. Reiz mēs ar mammu braucām pie viņas uz darbu, un tramvaja vadītāja iesaucās: “Sveiks, mazuli! Tu gan esi izaudzis liels! Vai atceries vēl, kā mēs ar tavu mammu pavadījām tevi uz dārziņu?”

Ir pagājuši daudzi gadi, taču katrreiz, kad braucu garām dārziņa pieturai, es atceros šo mazo epizodi savā dzīvē, un sirdī kļūst mazliet siltāk no šīs sievietes labestības. Katru dienu viņa, absolūti nesavtīgi, veica vienu mazu labu darbu, mazliet aizkavējot veselu tramvaju pavisam nepazīstama cilvēka sirdsmiera dēļ."

 

Pārpublicēts no adme.ru.


Vērts izlasīt




Komentāri