Iedvesmojoši seniori, kas izbēg no pansionāta visjaukāko iemesla dēļ

Komentēt

Arī vecumdienās gribas dzīvot uz pilnu klapi!

Pērn pasauli pāršalca jautra ziņa par diviem opīšiem, kas it kā izbēguši no pansionāta Vācijā, lai dotos uz netālu esošo metālmūzikas festivālu. Ziņa gan beigās izrādījas mazāk jautra – “opīši” nebija sasnieguši pat 60 gadu vecumu, un pansionāta vietā bija psihoneiroloģiskās aprūpes centrs. Un arī līdz metāla koncertam viņi nemaz netika. Tomēr nav gluži tā, ka seniori nemēdz izstrādāt pigorus, turklāt pie pilnas apziņas un gaiša prāta. Galu galā, dzīve nebeidzas arī tad, kad tev ir 90.

Lūk, piemēram, omīte Oslo, kas 92 gadu vecumā aizlaidās lapās no sava pansionāta. Nobažījušies radi atrada viņas staigāšanas palīgierīci auto stāvvietā un, protams, izsauca policiju. Policija uzsāka meklēšanu. Beigu beigās izrādījās, ka 92gadīgajai omītei ir... attiecības no attāluma ar 87 gadus vecu kungu. Un ko viņa izdarīja? Devās ar auto uz Stokholmu (570 kilometrus tālu!), lai izbaudītu romantiskas brīvdienas ar savu iecerēto. Pavadījusi divas romantiskas nedēļas, viņa gan bija spiesta atgriezties pansionātā, kur viņu sagaidīja sajūsmināts aprūpes dienests. “Iedomājieties, ja jūs nevarētu doties romantiskās brīvdienās tikai tāpēc, ka esat vairāk kā 90 gadus vecs. Kundze neizdarīja neko pretlikumīgu, lai arī mūs mazliet satrauca, jo nevienam nepaziņoja, ka dodas projām” – tā pansionāta darbinieki. Morāle: mīlestībai nekad nav par vēlu!

Tikmēr kāda cita omīte, Seidija Sellersa no Ziemeļīrijas, arī kādudien notina makšķeri no sava pansionāta. 79 gadus vecajai kundzei bija skaidrs plāns – viņa bija laidusies lapās, lai uztaisītu savu pirmo tetovējumu. Jā, tu nepārlasījies! Seidija, 11 mazbērnu omīte un izbijusi ierēdne, bija nopētījusi savas 22gadīgās mazmeitas tetovējumus un nospriedusi – man arī vajag. Domāts–darīts, un kopā ar mazmeitu abas naskā solī devušās uz tetovēšanas salonu. Ir arī bildes!

“Es jautāju tam čalim, cik ilgi vēl būs, un viņš atbildēja, ka jau pirms piecām minūtēm pabeidzis. Es neko pat nejutu!” – acīmredzot vecums nāk ar izturību un pacietību. Un lielu pasapziņu, jo, jautāta, ko tad teiks ģimene, Seidija atbildējusi, ka viņai esot “pie pakaļas, un tad, kad esi manā vecumā, jādzīvo uz pilnu klapi katru dienu.” Vispār viņa gribot vēl kādu tetovējumu. Malacis, omīte! Morāle: dzīvo katru dienu tā, it kā tu būtu 79 gadus veca kundze, kam viss pie pakaļas.

Visbeidzot, jaukākais, mūsuprāt, stāsts par pansionāta bēgli ir par kādu vīru no Itālijas. Rafaele Panikuči, 87 gadus vecs kungs, bija paņēmis vagu no sava smalkā Montemarčiano pansionāta, iekāpis motorizētajā ratiņkrēslā un mucis, cik tik nu var. Turklāt ne jau šā tā – kārtīgi izplānojis bēgšanu, viņš aizlaidās pusnaktī. Tiesa, plāns nebija pats veiksmīgākais, jo divas stundas vēlāk viņu notvēra uz šosejas ar dzīvu satiksmi un nodeva policijai. Kungs atzinies, ka pansionātā vairs nespējis izturēt ne dienu, jo tur ir “pilns ar veciem ļaudīm”. “Es to vairs nevarēju izturēt, man bija jātiek prom. Ja es būtu palicis tur vēl ilgāk, būtu sajucis prātā, un negribu tur atgriezties. Katru dienu viens un tas pats. Nav nekādu piedzīvojumu – man vajadzēja izbēgt un pabūt pašam ar sevi. Es varu būt zaudējis spēju kustēties, bet neesmu zaudējis piedzīvojumu garu”, tā apgalvo sirmais piedzīvojumu meklētājs. Amizanti, ka šis stāsts ir ļoti līdzīgs grāmatai (un tās ekranizācijai) “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda” – arī tās varonis notin makšķeri no pansionāta un dodas dažādos piedzīvojumos. Rafaelem gan nācies atgriezties nīstajā pansionātā, tomēr viņš neesot pārāk skumjš: “Nebiju jau plānojis aizmukt pavisam. Tagad esmu atpakaļ, toties man ir labs stāsts, ko pastastīt citiem iemītniekiem”. Morāle: tu vari novecot miesā, bet ne sirdī un garā.

Daudziem no mums piemirstas, ka dzīvot, priecāties un izklaidēties gribas arī sirmā vecumā, ne vien jaunībā. Starp citu, varbūt ir vērts aizbraukt pie omītes un opīša un aizvest viņus kādā piedzīvojumā?

 

Avoti: 1, 2, 3.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru