Tavs telefons noklausās tavas intereses. Bet nekrīti panikā!

Komentēt

Nākotnes realitāte ir piezagusies nemanot. Burtiski


Vai tev ir gadījies ar kādu skaļi parunāties par kādu veikalu, pakalpojumu vai produktu, lai pēc tam internet uzreiz ieraudzītu tā reklāmu? Drusku biedējoši, vai ne? Ja šī situācija tev ir pazīstama, tad nekrīti paranojā – tā ir, teiksim, ne gluži normāla, bet 2019. gadā jau diezgan ierasta lieta. Un tālāk būs arvien interesantāk. Vismaz tad, ja nepāriesi uz veco, labo podziņu telefonu. Bet nevajag tāpēc sākt baidīties.

Pērn interneta portāls VICE publicēja interesantu rakstu, kurā tika intervēts Pīters Henvejs, IT drošības profesors un vecākais konsultants drošības firmā Asterix. Stāsts īsumā – jā, telefoni patiešām noklausās, ieraksta sarunas un palaiž tās internetā. Taču viņi to nevar darīt paši uz savu galvu (diemžēl tik attīstīts mākslīgais intelekts vēl nav, un arī līdz Terminatora scenārijam jāpagaida vēl 10 gadi). Lielākoties process tiek iedarbināts, kad tu saki “hei, Siri” vai “okei, Google”. Tomēr arī bez šiem palaišanas mehānismiem telefons var ierakstīt datus, kuriem var piekļūt trešās puses lietotnes, piemēram, Facebook.

Kā skaidro Henveja kungs, ik pa laikam kaut kādi audio gabaliņi tiešām aizceļo uz mākoņserveriem, bet nav nekāda oficiāla regulējuma par to, kā un kādos apstākļos tas notiek (vai drīkst notikt) un kādi mehānismi to ierosina. Tās var būt lietotnes vai atzīmēšanās konkrētās vietās – skaidrības īsti nav, sevišķi tāpēc, ka dati tiek sūtīti iekodēti. Facebook vai Instagram aplikācijās, ļoti iespējams, ir daudzi tūkstoši sīku mehānismu, kas ierosina datu pārraidi, taču Facebook ir privāts uzņēmums un, neskatoties uz daudzām tiesvedībām, neviens īsti nevar piespiest Marku Cukerbergu ieviest pilnībā caurspīdīgu politiku. Facebook vadība līdz šim ir stingri noliegusi iespējamību, ka noklausītos lietotājus, taču šī gan nebūtu pirmā reize, kad viņiem gadījies mazlietiņ sameloties. Google gan godīgi atzīst, ka to dara – tiesa, jau pieminēto mehānismu ietvaros.

VICE raksta autors nolēma veikt eksperimentu, kuru var atkārtot ikviens no jums. Divreiz dienā piecu dienu garumā viņš telefona klātbūtnē izteica visādas frāzes, kuras vismaz teorētiski varētu palaist reklāmu – tādas kā “domāju atgriezties universitātē” un “man darbam vajag dažus lētus kreklus”. Un paralēli tam vēroja, ko darīs Facebook reklāma. Protams, ka lietotne reaģēja – jau drīz parādījās reklāmas ar kvalitatīviem apģērbiem, kursiem dažādās universitātēs un atsevišķi zīmoli pat speciāli piedāvāja lētus apģērbus. Starp citu, autors atzīst, ka piedāvājumi bijuši patiešām labi.

Drošības konsultants piebilst, ka maz ticams, ka Facebook šos datus tirgo reklāmdevējiem – tas būtu nedaudz sarežģīti no likuma viedokļa, sevišķi Eiropā, kur mūs sargā slavenā GDPR regula, un arī neizdevīgi uzņēmumam pašam. Lietotne pati darbojas kā reklāmas kanāls, rādot reklāmas tiem, kam konkrētā lieta interesē un nestāstot reklāmdevējam, kas ir šie konkrētie cilvēki. Kas nozīmē – datu ievākšanas algoritms var palikt slepens, un patiesībā tad tas strādā līdzīgi meklētāja vēsturei, kas sen jau nevienu vairs nesatrauc. Tiesa, jebkuram uzņēmumam visās puslīdz attīstītajās pasaules valstīs ir pienākums sniegt datus drošības iestādēm pēc pieprasījuma, tāpēc varbūt padomā divreiz, kad nākamreiz telefona klātbūtnē vēlēsies diskutēt par pievienošanos ISIS.

No otras puses, ja ļoti gribas pabaidīties par Terminatora pārvaldītu nākotni, varbūt biedēs šis – mākslīgais intelekts, lai arī vēl nav gatavs pārņemt pasauli, ir iemācījies uzzināt par tevi gana daudz, vienkārši noklausoties tavu balsi audio– tas var noteikt, no kurienes esi, kur atrodies, kurā valodā tu runā un pat izdarīt secinājumus par tavu emocionālo stāvokli un to, vai tu melo un vai gadījumā neesi piedzēries (kas ir smieklīgi līdz brīdim, kad vairs nav). Datoru spēja mācīties ir varena lieta – noprocesējuši miljoniem audio ierakstu, tie prot izdarīt visnotaļ precīzus secinājumus. Reizēm tā ir arī ļoti laba lieta – mākslīgā intelekta sistēmas, kuras izmanto lielceļu pārraudzībai, reaģē uz autoavārijas skaņām un attiecīgi izsauc ārstu, ja pēc skaņas izklausās, ka tāds tur būtu vajadzīgs. Tiesa, pagaidām vēl pats ārsts pieņem gala lēmumu par to, kā rīkoties. Tomēr arvien vairāk parādās elektroniskās sistēmas, kam nav nepieciešama cilvēka iejaukšanās.

Vēlreiz – šobrīd tehnoloģiju uzņēmumi dievojas, ka “visi papyri tīri” un visi dati drošībā, vismaz tiktāl, cik paši esam devuši atļaujas to piekļuvei. Tomēr praksē netrūkst gadījumu, kad tehnoloģijas ir novērojušas to lietotājus kļūdas vai ļaunprātīgu nolūku vārdā, un tas ir tikai laika jautājums, kad to sāks izmantot arī reklāmdevēji. Pagaidām labākais, ko var iesākt – telefona uzstādījumos izslēgt lietotnēm tās atļaujas, kuras, tavuprāt, nav nepieciešamas. Ja vien neesi cilvēks, kurš feisbūkā translē dzīvo video no vannas, iespējams, ka lietotnei nav nepieciešams piešķirt atļauju izmantot mikrofonu.

Un tad jau vēl paliek mākoņa sudraba maliņa – ja pēc visām noklausītajām sarunām tu saņem reklāmas piedāvājumu ar satriecošām kurpēm vai patiesi labu vīniņu pa lēto, tad, iespējams, viss nav tik viennozīmīgi slikti. Vai ne?

Avoti: 1, 2, 3

 


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru