Par to, kādēļ cilvēce joprojām neprot tikt gala ar saaukstēšanos

Komentēt

Bet pamazām tomēr dodas tajā virzienā.

Saaukstēšanās ir viena traki riebīga un traki interesanta saslimšana. Tā ir viena no izplatītākajām infekcijas saslimšanām visa pasaulē, tās darbības mehānismi ir skaidri, tomēr mēs joprojām neprotam ar to izdarīt neko sakarīgu.

Sāksim jau ar nosaukumu – vairumā indoeiropiešu valodu šī saslimšana tiek apzīmēta kā kaut kas, kam ir sakars ar temperatūras pazemināšanos. Lai arī medicīnā jau sen ir skaidrs, ka saaukstēšanās ir infekcija, ko izraisa vīruss, nevis rodas no pastāvēšanas vēsumā un caurvējā – lai arī nosalšanas ietekmē cilvēkam var nedaudz pazemināties temperatūra, kā rezultātā vīrusiem vieglāk sākt posta darbus, viena pati salšana bez vīrusu klātbūtnes slimību neizraisīs. Faktiski saaukstēšanos izraisa ap 200 dažādu vīrusu, katrs savā riebīgajā paveidā. Sabiedrībā izpratne par šo procesu joprojām ir gana zema – ir cilvēki, kuri uzskata, ka nav lipīgi un bīstami citiem, jo “tikai saaukstējušies”. Un tad ir arī dažādi mīti par veidiem, kā ar šo vīrusinfekciju saslimt. 1984. gadā Viskonsīnas Universitāte veica jauku pētījumu, kurā ar saaukstēšanos inficētie pētījuma dalībnieki tika aicināti vismaz minūti pabučoties ar veseliem īpatņiem. No 16 veselajiem testa subjektiem ar saaukstēšanos sasirga tikai viens.

Tikpat sirsnīgi ir bijuši arī mēģinājumi saaukstēšanos reizi un par visām apkarot. Tā, piemēram, 1924. gadā ASV prezidents Kalvins Kūlidžs veselu stundu sēdēja hermētiskā kamerā un elpoja ar hloru piesātinātu gaisu (varētu šķist, ka cilvēki kaut ko būtu iemācījušies pēc 1. Pasaules kara gāzes uzbrukumiem, bet nē), jo viņa ārsti ieteica šo kā ātru veidu vīrusa apslaktēšanai. “Terapija”, protams, izgāzās. Tomēr arī mūsdienu terapijas metodes nav tikušas stipri tālāk (ja neskaita to, ka tās ir mazāk vardarbīgas). Vairums pret-saaukstēšanās pulverīšu satur paracetamolu nepietiekamās devās – tas gan vienmēr nav slikti, jo paracetamolu ir viegli pārdozēt un tikt pie aknu bojājumiem – tomēr saaukstēšanās ārstēšanai tas nepalīdz. Diemžēl eksperimentāli pierādīts arī tas, ka lielas C vitamīna devas neko nepalīdz slimības atvairīšanai, un var vien nedaudz atvieglot simptomus, kad vīruss jau plosās. Antibiotikas nepalīdz vispār, jo antibiotikas vīrusiem ir kā zivij velosipēds – šie puzles kauliņi vienkārši nepasē. Lai kā arī daži nefanotu par Aflubīnu vai Oscillococcinum, diemžēl arī atšķaidītais alkohols un skābētā pīle testos ir izgāzušies. Vārdu sakot, ja vēlies simtprocentīgi izvairīties no saaukstēšanās, izolējies no sabiedrības.

Bet kādēļ tad ar saaukstēšanos ir tik sarežģīti, ja esam iemācījušies tikt galā ar mēri, bakām un poliomielītu? Viss slēpjas saaukstēšanās plašajā spektrā. Lai arī mums no sajūtu viedokļa visi gadījumi šķiet vienādi, patiesībā katrreiz šo nelaimi var izraisīt cits vīruss, kuram ir specifiska pielāgošanās jeb “atslēdziņa”, kā piečakarēt mūsu imūnsistēmu. Šobrīd ir identificētas 7 vīrusu saimes: rinovīrusi, koronavīrusi, gripas vīrusi, paragripas vīrusi, adenovīrusi, respiratori sincitiālie vīrusi (RSV, šis galvenokārt skar tikai dziļos elpceļus) un metapneimovīruss, kuru vispār atklāja tikai 2001. gadā. Tālāk katrā no šīm saimēm ir daudz paveidu jeb serotipu, un kopā tie sasniedz pat 200 veidu. Vairumā gadījumu gan pie vainas ir rinovīruss. Attiecīgi, lai pilnībā vakcinētos pret saaukstēšanos, būtu nepieciešams uzņemt 200 dažādu vakcīnu, un tas, atzīsim, nav diez ko praktiski, ērti vai patīkami. Zinātnē gan ir bijuši mēģinājumi izgatavot vakcīnu vismaz pret rinovīrusu, bet visi izgāzās, un 1975. gadā medicīna tam vienkārši atmeta ar roku. Tiesa, pēdējos gados interese par iespējamu vakcīnu atgriežas – mēs tomēr esam lielā mērā apkarojuši nopietnās saslimšanas, tādas kā gripa vai garais klepus. Tas ir, ja vien antivakcinētāji nesalaidīs visu dēlī.

Tomēr risinājumu saaukstēšanās problēmai ir vērts meklēt ne vien tāpēc, ka reāli kaitinoši (un, no sabiedrības viedokļa skatoties, arī dārgi) slimot, bet arī tāpēc, ka elpceļu saslimšanas rada visādas nejaukas komplikācijas. Tā, piemēram, Londonas Karaliskās koledžas Sv. Mērijas klīnikas pētnieks, Sebastians Džonstons, ir atklājis, ka 85% gadījumos visi bērnu astmas gadījumi ir elpceļu vīrusu izraisīti. Pusē no šiem gadījumiem pie vainas ir rinovīrusi. Un, ja ar šo vēl nav gana – 95% gados rinovīruss arī pasliktina hroniska, tostarp smēķētāju klepus simptomus. 

Pēc uzbūves rinovīruss ir visnotaļ vienkāršs – daži ribonukleīnskābes paveidieni apvalkā. Kā reiz minēja Nobela prēmijas laureāts, biologs Pīters Medavars – “sliktas ziņas olbaltumvielu ietvarā”. Iekšēji gandrīz visi rinovīrusa serotipi ir vienādi. Tomēr katram no tiem ir mazītiņas izmaiņas olbaltumvielās, kas veido vīrusa ārējo membrānu. Kas nozīmē – mūsu smalki būvētā imūnsistēma katru atšķirīgo apvalku uztver par jaunu, iepriekš neredzētu ciemiņu. Šobrīd ir zināmi 160 dažādi atšķirīgi rinovīrusu paveidi. Un arī tie nemitīgi attīstās un evolucionē – nav gluži tā, ka šie vīrusi sēž un gaida, kad pret tiem atradīsies vakcīna.

Neskatoties uz sazvērestības teroriju piekritēju, farmācijas uzņēmumiem daudz izdevīgāk ir ražot zāles, ne vakcīnas. Vakcīnas izstrādei nepieciešams ilgs laiks un milzīgs līdzekļu daudzums, un tad tā no saslimšanas pasargā uz vienu vai pat vairākiem gadiem. Zāles, savukārt, cilvēks lieto katrā saslimšanas reizē. Tomēr, neskatoties uz šo faktu, farmācijas giganti ir mēģinājuši radīt vakcīnu pret rinovīrusu arī mūsdienās. Tiesa, iepriekšējā gadsimta izaicinājumi nekur nav pazuduši. Tomēr mūsdienās zinātnieki meklē kādu daļiņu, kura būtu sastopama visu rinovīrusu apvalkā, lai, balstoties uz tās, varētu radīt kompleksu vakcīnu. Līdz šim tas ir strādājis ar B hepatītu un cilvēka papilomas vīrusu. Pamazām rodas cerības, ka tas strādās arī ar saaukstēšanos. Ir arī cita pieeja – bijis mēģinājums iemaukt 50 vīrusa paveidus vienā vakcīnā. Testējot vakcīnu pērtiķu asinīs – eksperiments notiek petri traukā, jo pērtiķi starpsugu barjeras dēļ nevar sasirgt ar cilvēku saaukstēšanos – asins imūnsistēmas angtigēni reaģēja uz 49 no 50 vīrusiem. Tiesa, lai arī šis izklausās ļoti cerīgi, līdz reālai vakcīnai ir vēl tāls ceļš ejams. Izstrādātajam materiālam nepieciešami vairāki uzlabojumi un atrisināti uzglabāšanas jautājumi, lai serotipi savā starpā nesajaucas. Pēc tam varēs sākt klīniskos pētījumus, kas aizņems gadus. Paredzami, kādus 10-15. Un nav jau arī tā, ka farmācijas uzņēmumi ļoti rautos strādāt pie šī jautājuma, jo vakcīnu gadījumā izgāšanās (un investīciju zaudēšana) notiek biežāk nekā veiksme, uzvara un peļņu nesošs patents.

Tad ko darīt pagaidām? To pašu, ko līdz šim – mazgāt rokas, vēdināt telpas, ēst vairāk augļu un dārzeņu un izkustēties, lai stiprinātu imunitāti un atvairītu vīrusu uzbrukumu. Un, ja reiz vīruss uzbrucis, dzert daudz šķidruma, palikt mājās, apēst kādu cinka tableti, atpūsties un paciesties. Tērēt naucu C vitamīnam, antibiotikām un homeopātijai nav vērts. Un vispār, vai tas nav ironiski – mēs protam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi un robotu uz Marsu, bet iesnas joprojām ir kaut kas, kas vienkārši jāpārdzīvo.

 

Avoti: 1, 2. 


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru