"Černobiļas" varone, ugunsdzēsēja sieva Ļudmila, stāsta par piedzīvoto

Komentēt

Lasīt nav viegli. Bet ļoti, ļoti vajadzīgi.

Vairums populārā seriāla "Černobiļa" varoņu ir bijuši īsti cilvēki ar tikpat īstiem, traģiskiem dzīvesstāstiem. Tā bijis arī ar ugunsdzēsēja Vasilija Ignatenko sievu Ļudmilu. 2007. gadā Ļudmilu intervēja Krievijas laikraksts “Факты”, un kopš tā laika viņas monologs ceļo tīmeklī. Te pārtulkojām daļu no tā – pilnais teksts ir ārkārtīgi garš. Tomēr krievu valodu apguvušie lasītāji var ar to iepazīties, zemāk klikšķinot uz “avots”.

--------------------------------------------------

Nezinu, par ko stāstīt.. par mīlestību vai nāvi?

Mēs bijām nesen apprecējušies. Vēl staigājām, rociņās sadevušies, arī tad, ja gājām uz veikalu. Es viņam teicu “es tevi mīlu”, bet vēl nezināju un nenojautu, cik stipri viņu mīlēju... mēs dzīvojām ugunsdzēsēju kopmītnē, otrajā stāvā. Tur dzīvoja vēl trīs jaunās ģimenes, visiem bija viena virtuve. Bet lejā stāvēja sarkanās ugunsdzēsēju automašīnas. Vienmēr zinu: kur viņš ir, kas ar viņu notiek? Nakts vidū dzirdu kaut kādu troksni. Paskatījos pa logu. Viņš: aizver vēdlodziņu un guli. Stacijā ugunsgrēks. Es drīz būšu.” Pašu sprādzienu neredzēju, tikai liesmas. Visa debess mirdzēja. Augstas liesmas, kvēpi, baiss karstums. Bet viņa nav un nav. Kvēpi no tā, ka dega piķis uz jumta. Pēc tam viņi atcerējās, ka staigāja kā pa sveķiem, dzēsa liesmas. Meta lejā degošo grafītu, pasperot ar kāju.. aizbrauca bez jebkādiem brezenta aizsargtērpiem, kādi bija vienos kreklos, tādi arī aizbrauca. Viņus nebrīdināja, izsauca kā uz parastu ugunsgrēku. Četri, pieci, seši... Sešos mēs taisījāmies braukt pie viņa vecākiem, stādīt kartupeļus. Sēt, art – viņa mīļākie darbi. Māte bieži atcerējās, kā negribēja laist viņu uz pilsētu, pat jaunu māju uzbūvēja. Viņu paņēma armijā, dienēja ugunsdzēsības spēkos un, kad atgriezās – tikai uz pažarniekiem! Neko citu pat neapsvēra.

Septiņos man teica, ka viņš ir slimnīcā. Skrēju turp, bet ap slimnīcu jau milicija, nevienu nelaida. Tikai ātrā palīdzība brauca iekšā. Milicisti kliedza: mašīnas ir radiaktīvas, netuvojieties! Ne jau es viena, visas sievas atskrēja, kam vīri šajā naktī bija stacijā. Meklēju savu paziņu, kas strādā par ārstu, ķēros pie halāta: ielaid mani! Viņa saka: “Nevaru, ar viņu ir slikti. Ar viņiem visiem ir slikti.” Es turu: tikai paskatīties! Viņa saka – labi, skrienam. Uz piecpadsmit – divdesmit minūtēm. Es viņu ieraudzīju... aizpampis, acis gandrīz neredz... “Vajag pienu, daudz piena”, saka paziņa. Daudzas ārstes, māsas, īpaši sanitāres vēlāk saslims, nomirs... bet toreiz to neviens nezināja.

Pirmais nomira operators Šišenoks, pirmajā dienā. Uzzinājām, ka zem drupām palika Hodemčuks – viņu tā arī neatrada. Iebetonēja. Prasu: “Vasjenka, ko man darīt?” Viņš: “brauc projām! Brauc! Tev būs bērns!”. Un es – stāvoklī. Bet kā viņu atstāt? Lūdzas, lai braucu projām un glābju bērnu. “Sākumā man tev jāatnes piens, tad izlemsim”. Atskrien mana draudzene, viņas vīrs tai pašā palātā, līdzi tēvs ar auto. Sēžamies, braucam uz tuvāko ciemu pēc piena. Pērkam daudz trīslitru burku, lai pietiek visiem.

Ārsti nez kāpēc teica, ka viņi saindējušies ar gāzi, neviens nerunāja par radiāciju. Bet pilsētu piepildīja militārā tehnika. Nekursēja vilcieni, ielas mazgāja ar kaut kādu pulveri. Neviens nerunāja par radiāciju, tikai armijnieki staigāja respiratoros. Pilsētnieki gāja uz veikalu parastās drēbēs, nesa maizi tīkliņos.

Vakarā slimnīcā vairs neielaida. Teica, ka viņus ved projām uz Maskavu. Sievas nolēma, ka brauks līdzi. Mūs nelaida, neesot tiesību. Iznāca ārsts un apstiprināja, ka viņus ved ar lidmašīnu uz Maskavu. Jāatnes drēbes – tās, kas bija stacijā, sadegušas. Mēs atskrējām ar somām, bet lidmašīna jau bija prom. Mūs tīšām piemānīja, lai mēs nekliedzam un neraudam. Naktī pilsētā ieradās simtiem autobusu un ugunsdzēsēju mašīnu. Visas ielas baltās putās, mēs pa tām ejam, dusmojamies un raudam... Pa radio teica, ka pilsētu uz dažām dienām evakuēs, lai ņemam līdzi siltas drēbes un sporta tērpus, gulēsim mežā, teltīs. Cilvēki pat nopriecājās – tiks pie dabas, sagaidīs tur pirmo maiju! Neparasti. Gatavoja līdzi šašlikus, ņēma ģitāras, magnetofonus... Raudāja tikai tās, kuru vīri bija cietuši. 

Pie viņa mātes mēs vēl sastādījām dārzu (bet pēc nedēļas ciemu evakuēs). Kurš zināja? Vakarā man sākās vemšana, es biju jau sestajā grūtniecības mēnesī. No rīta nolēmu braukt uz Maskavu. Brauca arī viņa tēvs, paņēma visu naudu no krājgrāmatiņas. Maskavā milicim uz ielas pajautāju, kurā slimnīcā guļ černobilieši, viņš parādīja. Es pat nobrīnījos, jo mūs biedēja – valsts noslēpums. Sestā slimnīca, īpaša radioloģiskā slimnīca, bez caurlaides nelaiž. Iedevu naudu dežurantei, un viņa saka – ej. Atkal kādam lūdzos... un, lūk, sēžu kabinetā pie nodaļas vadītājas Angelīnas Gusjkovas. Viņa uzreiz pajautāja – vai jums ir bērni? Kā es atzīšos? Un saprotu jau, ka jāslēpj mana grūtniecība. Nelaidīs taču! Labi, ka esmu tieviņa, neko nemana. Saku – ir. Cik? Domāju, jāsaka, ka divi. Ja teikšu, ka viens, vienalga nelaidīs. “Meitene un puika.” Ja jau divi, tad jau laikam vairs nedzemdēsi, viņa saka. Tagad klausies: centrālā nervu sistēma ir pilnībā skarta, kaulu smadzenes arī. Domāju – nu, labi, būs viņš mazliet nervozs. Un vēl, ārste saka: “ja sāksi saudāt, uzreiz sūtīšu prom. Apskauties un bučoties nedrīkst. Tuvumā neej. Dodu pusstundu.”

Bet es zināju, ka no šejienes vairs neaiziešu. Ja aiziešu, tad ar viņu. Apzvērēju sev!

Ieeju... viņi sēž uz gultas, spēlē kārtis un smejas. “Vasja!”, viņam uzkliedz. Viņš pagriežas: “Brālīši, esmu pazudis! Arī te viņa mani atrada!”. Smieklīgs tāds, pidžama par mazu. Bet tūska jau nogājusi. Grib mani apskaut, bet ārste neļauj: “Sēdi, sēdi, nav, ko te apskauties”.

Mēs to pārvērtām jokā, un tūliņ saskrēja visi no citām palātām. Visi mūsējie no Pripetes. 28 cilvēki. Prasa, kas mums, kas ar pilsētu. Saku, ka sākusies evakuācija, visus ved projām. Tur bija divas sievietes, viena no viņām dežūrēja avārijas dienā un raud: “tur ir mani bērni! Kas ar viņiem būs?”. Man gribējās pabūt ar Vasju divatā, visi to kaut kā noprata un atrada iemeslus iziet. Tad es viņu noskūpstīju, bet viņš – nesēdi man blakus, paņem krēslu. Teica, ka visi domā, ka sprādziens bijis kaitniecības dēļ.

Nākamajā dienā viņi jau gulēja katrs savā palātā, klaudzinājās ar morzes kodu. Viņiem aizliedza iet gaitenī, sazināties.. Tur, kur viņi gulēja, pat sienas bija bīstami radiaktīvas. Visu nodaļu atbrīvoja. Es trīs dienas dzīvoju pie paziņām, vārīju ēst sešiem cilvēkiem, visiem mūsu puišiem no vienas maiņas. Pirku zobu pastu, dvielīšus – slimnīcā nekā nebija. Atceros sanitāri, kas mani pamācīja – ir slimības, kas nav izārstējamas, sēdi un glaudi rokas. Pēc trim dienām man piedāvāja dzīvot mediķu viesnīcā. Laime! Bet tur nav virtuves – kā tad es gatavošu? “Jums vairs nav jāgatavo, viņu kuņģi vairs nepieņem ēdienu”, tā man saka.

Viņš sāka mainīties, katru dienu es satiku citu cilvēku. Apdegumi iznāca virspusē, uz vaigiem, mēles, mutē. Mazas čūliņas kļuva lielas, nolobījās gļotāda. Āda kļuva zila, sarkana, pelēkbrūna... bet tas viss taču ir mans un tik mīļš! To nevar izstāstīt, to nevar aprakstīt. Un pat pārdzīvot... Glāba tas, ka tas notika zibenīgi, nebija laika domāt un raudāt. Es viņu mīlēju! Es vēl nezināju, cik ļoti es viņu mīlēju! Mēs bijām tikko precējušies... Ejam pa ielu, viņš paceļ mani uz rokām un griež riņķī. Un skūpsta, skūpsta. Cilvēki iet garām un visi smaida...

Akūta staru slimība ilgst četrpadsmit dienas. Pēc četrpadsmit dienām cilvēks mirst. Viesnīcā pirmajā dienā mani nomērīja ar dozimetru – apģērbs, soma, kurpes, viss “dega”. Visu man atņēma, pat apakšveļu. Atstāja tikai naudu. Vietā iedeva milzīgu slimnīcas halātu un mazas čībiņas. Apģērbu teicās atvest atpakaļ, bet varbūt arī ne, diez vai varēšot “iztīrīt”. [..] Halātā es nevarēju tikt līdz tirgum, aizskrēju līdz pastam, saku – meitenes, man steidzami jāpiezvana radiniekiem, man mirst vīrs. Viņas nojauta, no kurienes es esmu un kas ir mans vīrs, un momentā savienoja. Mans tēvs, māsa un brālis tajā pat dienā izlidoja uz Maskavu.

Ārsti man neļāva viņu apskaut, bet es viņu cēlu un sēdināju. Visu nakti sargāju. Gaitenī man sagriezās galva. Garām gāja ārste, saķēra mani aiz rokas un prasa – tu esi stāvoklī? “Nē, nē!”, es saku. “Kāpēc tu mani piemānīji?”, viņa jautā. Nebija izejas – citādi nelaistu. “Ko jūs esat izdarījusi...”, ārste saka. Es visu mūžu būšu pateicīga Angelīnai Gusjkovai. Citas sievas arī bija atbraukušas, bet viņas nelaida. Dažiem ugunsdzēsējiem atnāca mammas un lūdzās, lai Dievs paņem viņas dēlu vietā. [..]

Kad viņš jau gulēja barokamerā, tur iekšā iet nedrīkstēja, bet es tāpat iemācījos. Viņam bija tik slikti, ka es vairs nevarēju atiet ne uz mirkli, viņš visu laiku mani sauca – Ļusja, Ļusjenka, kur tu esi! Citas barokameras aprūpēja zaldāti. Sanitāri atteicās, prasīja aizsargtērpus. Domāju, no kurienes te uzradās zaldāti...

Tad puiši pa vienam sāka mirt. Es uz brīdi aizeju no Vasjas, atgriežos – pie gultas stāv liels rozā apelsīns. Viņš smaida: “Mani uzcienāja, ņem sev!”. Bet medmāsa māj, ka nedrīkst tādu apelsīnu ēst – ja pastāvējis blakus viņam, nedrīkst pat aiztikt. “Nu, apēd,” viņš lūdzas. Es ņemu apelsīnu rokās, un viņš aizmieg. Viņiem visu laiku deva narkotikas, lai viņi guļ. Kāds man saka: “Jums jāatceras, ka jūsu priekšā vairs nav jūsu vīrs, bet gan radiaktīvs objekts ar augstu piesārņojuma blīvumu”. Bet es kā jukusi – es viņu mīlu! Es viņu mīlu! Čukstēju ausī: “Es tevi mīlu!”. Eju pa slimnīcas pagalmu: “Es tevi mīlu!” Atceros, kā mēs ar viņu dzīvojām kopmītnēs... viņš varēja iemigt tikai tad, ja turēja mani aiz rokas. Slimnīcā es viņa roku vairs nelaidu vaļā.

[..] Toreiz domāju tikai par viņu, nejutu pat grūdienus zem sirds, kaut biju jau sestajā mēnesī. Domāju, ka mazais manī ir pasargāts. Neviens no ārstiem pat nenojauta, ka nakšņoju pie viņa barokamerā. Medmāsas sākumā negribēja laist, tad nosprieda, ka esmu nenormāla, un palaida.

[..] Kļūst sliktāk. Saku ārstam – viņš mirst! Bet viņš: “Ko tu gribi? Viņš ir saņēmis tūkstots sešsimt rentgenu, nāvējošā deva ir četrsimt. Tu sēdi blakus reaktoram.” Un viss mans, viss tik mīļš... Pārējo atceros aprauti. Vienurīt Taņa Kibenoka palūdza man atnākt uz vīra bērēm – mēs draudzējāmies ar ģimenēm. Dienu pirms sprādziena abi bija nofotografējušies kopā, tik jautri, tik skaisti! Viņa man saka: “Es bez tevis nevaru.” Es atgriežos, prasu, kā viņš tur? Man saka – pirms 15 minūtēm nomira. Kā? Es visu nakti biju pie viņa, tikai uz trim stundām aizgāju. Stāvēju pie loga un kliedzu – kāpēc? Par ko? Skatījos debesīs un kliedzu pa visu viesnīcu... Pie manis baidījās pienākt...

Aizskrēju uz slimnīcu, viņš vēl gulēja barokamerā. Pēdējie vārdi esot bijuši “Ļusja! Ļusjenka!”. Medmāsa mierinājusi, ka tūliņ nākšu. Viņš nopūties un apklusis...

Es gāju līdzi līdz kapam. Viņu apģērba parādes formā, uzlika naģeni uz krūtīm, kurpes neuzvilka, jo kājas bija tā pietūkušas, ka neko neuzvilkt. Arī parādes formu sagrieza, uzstiept nevarēja, jo viss ķermenis bija viena liela brūce. Atceros, ka pēdējās divas dienas turu viņu aiz rokas, bet miesa nāk nost no kauliem. To nevar izstāstīt! Un pat pārdzīvot... ielika kapā basu. Celofāna maisā, tad koka zārkā, tad vēl vienā maisā. To visu lika cinka zārkā. Komisija mums teica, ka vīru mirstīgās atliekas atdod nevar, jo tās ir ļoti radiaktīvas un tiks apglabātas īpašā veidā. Aizmetinātos cinka zārkos zem betona plāksnēm. Ja kāds iebilda, tad teica, ka bojā gājušais tagad ir varonis un ģimenei vairs nepieder, esot valsts cilvēki tagad. [..] 

Nākamajā dienā mums iedeva biļetes uz mājām un sūtīja prom. Dievs nedod, sāksim ar kādu runāt. It kā es varētu runāt, es pat raudāt vairs nevarēju. Par viesnīcu pati samaksāju, par četrpadsmit diennaktīm. Četrpadsmit diennaktīs akūtas staru slimības pacients mirst...

Man bija divdesmit trīs gadi.

Pēc diviem mēnešiem atbraucu uz kapiem, un man sākās dzemdības. Dzemdēju pie tās pašas Angelīnas Gusjkovas, viņa mani jau iepriekš brīdināja, lai braucu pie viņiem. Meitenīte, Natašeņka... No skata vesels bērns. Bet viņai bija aknu ciroze, aknās – divdesmit astoņi rentgeni, iedzimta sirdskaite. Pēc četrām stundām nomira. Meitu man negribēja dot, bet es neļāvu viņiem arī viņu atņemt. Tad man atnesa koka kastīti, saka – tur viņa ir. Ietīta autiņos. Viņu apglabāja pie viņa kājām, nav pat uzraksta “Natālija Ignatenko”. Viņai jau vēl nekā nebija, ne vārda, nekā.. tikai dvēselīte. Dvēselīti es tur arī apglabāju. [..]

Kijevā man iedeva dzīvokli. Man bija divdesmit pieci gadi, es atradu vīrieti, visu viņam atklāju. Strādāju par konditoru: gatavoju torti, un asaras birst. Saku meitenēm – tikai nežēlojiet mani! Ja žēlosiet, iešu prom. Gribēju būt kā visi. Piedzima puisītis, Andrejs. Man teica, ka nedrīkstu dzemdēt, ka bērns būs bez rokas, bet piedzima vesels, skaists puisītis. [..] Baidos viņu pazaudēt, baidos no viņa šķirties kaut uz dienu. Es slimoju un viņš slimo, tā arī dzīvojam, baidāmies viens par otru. Mūs te tādu vesela iela. Daudzi joprojām brauc uz Černobiļu dežūrēt. Tur neviens nedzīvo. Visiem ir smagas saslimšanas, invaliditātes, viņi iet, krīt un mirst. Zibenīgi. Neviens viņiem tā arī nav pajautājis par to, ko esam pārdzīvojuši, redzējuši. Par nāvi cilvēki negrib klausīties.

Bet es jums izstāstīju par mīlestību. Par to, kā es mīlēju.

 

Avots


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru