Neticams stāsts par kareivi, kuru neviens nevarēja nogalināt

Komentēt

To nevarēja arī daudzas citas diezgan nopietnas nelaimes.

Ir cilvēki, kuri dzīvi aizvada rāmi un mierīgi (un tas nemaz nav slikti). Ir tādi, kuru biogrāfijas ir piedzīvojumu pilnas. Un tad ir cilvēki, kuru dzīvesstāsts ir absolūti neticams un izklausās vairāk pēc Holivudas filmas, ne realitātes. 

Viens no tādiem cilvēkiem ir Adrians Kartons de Viārs, Britu armijas kareivis ar beļģu izcelsmi. Populārajā kultūrā šis kungs ir iesaukts par “kareivi, kuru nebija iespējams nogalināt”. Un tas visnotaļ atbilst patiesībai.

Jau Adriana biogrāfijas aizsākums ir interesants – viņš dzimis 1880. gadā aristokrātu ģimenē, taču daudzi laikabiedri uzskatīja, ja jaunietis ir Beļģijas karaļa Leopolda II ārlaulības bērns. Pēc Adriana mātes nāves viņa tēvs ar sešgadīgo zēnu pārcēlās uz Kairu, bet dažus gadus vēlāk puikas pamāte nosūtīja viņu uz elitāru internātskolu Lielbritānijā. Tur zēns arī palika – sākoties angļu-būru karam 1899. gadā, viņš pievienojās armijai, samelojoties, ka ir 25 gadus vecs. Patiesībā gan viņam nebija pat 20 gadu.

Angļu-būru karš norisinājās Dienvidāfrikas republikā starp Britu Impēriju un divām neatkarīgām būru valstīm. Neskatoties uz visnotaļ nežēlīgajām kara taktikas metodēm, ko pielietoja briti, arī viņu pusē bija zaudējumi. Tā arī mūsu varoni šajā karā ievainoja vēderā un cirksnī. Pamatīgi dabūjis pa krāgu arī no tēva (tēvs gribēja, lai atvase studē, nevis karo), jaunietis tomēr atgriezās kara laukā jau 1901. gadā, bet, karam beidzoties, tika pārcelts uz Indiju.

1910. gadā de Viārs jau bija kļuvis par kapteini Britu Impērijas armijā, apņēmis sievu un ticis pie divām meitām. Sākoties Pirmajam pasaules karam dažus gadus vēlāk, viņš Britu Somālijā iekļuva vietējā karadarbībā un saņēma divus šāvienus sejā. Fortūna gan bija kareivim labvēlīga – viņš zaudēja aci un daļu auss, taču citādi palika neskarts. Un jau 1915. gadā Rietumu frontē trīs kājnieku bataljonus, izcīnot uzvaras daudzās kaujās. Tiesa, ne bez zaudējumiem – šajā karā viņš tika ievainots vairāk kā 7 reizes, zaudējot roku un pašrocīgi (joks neplānots) noraujot sev divus sadragātus pirkstus, kad ārsts atteicās tos amputēt. Tāpat kara varonis saņēma ievainojumus potītē un galvaskausā – nekas no šī visa viņam netraucēja pieprasīt un saņemt bezierunu paklausību no saviem kājiniekiem. Neskatoties uz acs trūkumu, cienījamā kunga skatam garām nepaslīdēja pat kāda kareivja atsējusies zābaka šņore.

Starp citu, kamēr mēs Latvijā piedzīvojām bermontiādi, līdzīgas kaujas noritēja arī Ukrainā un Polijā. De Viārs bija viens no militārajiem diplomātiem, kuru uzdevums bija samierināt poļus ar ukraiņiem un stabilizēt situāciju reģionā, cik nu tas bija iespējams. Paveicis savu darbu, kungs arī palika uz dzīvi austrumpolijā līdz pat 1939. gada notikumiem.

Sākoties Otrajam pasaules karam, de Viārs pildīja padomnieka pienākumus Polijas armijas vadībai, tomēr galu galā bija spiests pamest valsti. Atgriezies pie saviem tiešajiem pienākumiem Britu armijā, viņš nonāca Norvēģijā, kur ar ierobežotām tehniskajām iespējām – briti nebija gatavi ziemas apstākļiem un bija ieradušies bez slēpēm, artilērijas un transporta – pamanījās noturēt armijas pozīcijas. Tiesa, palīdzība tā arī neieradās, un armija bija spiesta atkāpties. Tomēr piedzīvojumi ar to vis nebeidzās – tobrīd jau 60 gadus vecais vīrs tika atbrīvots no aktīva karadienesta, taču norīkots misijā uz Dienvidslāviju. Hitlers plānoja iekarot arī šīs valstis, un tās lūdza britu palīdzību. Pa ceļam uz Belgradu de Viāra lidmašīna iekrita ūdenī un nogrima, kā dēļ lidmašīnas pasažieri bija spiesti peldēt uz krastu. Tur viņus notvēra Hitleram tobrīd draudzīgie itāļi, pēc kā brašais kareivis divus gadus pavadīja kā karagūsteknis. Par laimi, cietumā mitinājās arī citi britu oficieri, kuri pēcāk mēdza atcerēties de Viāru kā jautru puisi, kuram noteikti pieder rekords par izteiktajām rupjībām. 

Lai viss būtu vēl interesantāk – vairāki ieslodzītie, mūsu stāsta varoni ieskaitot, bija apņēmušies izbēgt un de Viāram piecreiz gandrīz izdevās. Reiz viņš vairākus mēnešus pat raka tuneli, jo kāpēc gan ne? Visbeidzot 1943. gadā sirmais kungs tika atbrīvots un palaists mājās. 

Ar to viņa trakākie piedzīvojumi arī beidzās, lai gan mēnesi pēc atgriešanās no Itālijas pieredzes bagātais vīrs tika norīkots būt par diplomātu Ķīnā un dienvidaustrumu Āzijā, kur pēc visa pieredzētā viņš nevienam negrieza ceļu, ieskaitot vadoni Mao. Tas īsti nepārsteidz. 

Pēc visa piedzīvotā de Viārs mira vien 83 gadu vecumā pēc rāmas padsmit gadus ilgas pensijas. Ko nespēja izdarīt karš, beigu beigās paveica vecums. Tomēr militārajā vēsturē viņš vienmēr paliks kā kareivis, kuru nogalināt nevienam tā arī neizdevās. 

Avoti: 1, 2, 3.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru