10 īsti varoņi, kas izglāba pasauli no milzu nelaimēm

Komentēt

Īstais laiks, īstā vieta, īstās prasmes un plaša sirds un atbildības sajūta.

Mums visiem patīk iespaidīgs Holivudas kino par varoņiem, kas izglābj pasauli (parasti tas ir Brūss Viliss vai Čaks Noriss). Viss sprāgst, iet pa pieskari, cilvēki mirst kā mušas un pēkšņi uzrodas Varonis, kurš visu salabo. Taču dzīvē nereti viss ir pretēji – varonis ir cilvēks, par kuru mēs neko neuzzinām, lai arī viņa paveiktais ir nozīmīgāks par Brūsu Vilisu un Čaku Norisu kopā ņemtiem. Lūk, daži no viņiem.

1. Staņislavs Petrovs

Staņislavs Petrovs
Staņislavs Petrovs bija Padomju militāro satelītu novērotājs, kuram gadījās būt darbā 1983. gada 26. septembrī. Sēžot savā slepenajā bunkurā netālu no Maskavas, viņa raidītāji saņēma ziņu, ka no ASV bāzes izšautas piecas Minuteman ballistiskās raķetes, kas paredzētas kodolieroču pārvietošanai. Tātad Maskavas virzienā lido atombumba.

Aukstā kara apstākļos pareizā atbilde uz šādu ASV rīcību būtu izšaut raķetes pretim, un tā būtu varējis aizsākties kodolkarš. Tomēr Petrovs zināja, ka pretraķešu signālsistēma ir tās agrīnā izstrādes posmā un pozitīvo signālu uzskatīja par kļūdu (lai arī vēlāk atzina, ka iespēja kļūdīties bija 50:50). Tā nu viņš mierīgu sirdi izslēdza sirēnu un devās priekšniecībai ziņot par kļūmi sistēmā. Petrovam, par laimi, izrādījās taisnība – nekādu raķešu nebija, un viņa vēsais aprēķins pasargāja pasauli no kodolkatastrofas. Kā vēlāk atzina pats Petrova kungs, “ja amerikāņi gribētu uzsākt karadarbību, viņi to nesāktu ar piecām raķetēm”.
Komentēt

2. Vasilijs Arhipovs

Vasilijs Arhipovs
1962. gadā pasaule piedzīvoja Kubas raķešu krīzi, kas bija 3 dienu ilga konfrontācija starp PSRS+ Kubu un ASV un kopumā viens no trauksmainākajiem notikumiem visā Aukstā kara vēsturē. PSRS izvietoja kodolraķetes Kubā, ASV to ņēma ļaunā un izskatījās, ka pasaule ir kārtējā kara priekšvakarā. Vasilijs Arhipovs bija viens no trim komandieriem uz padomju zemūdenes B-59 klāja. Zemūdene ganījās tuvu ASV ietekmes zonai Karību jūrā un tai bija jānodrošina atbalsts ieroču pārvietošanai uz salu. Lai to nepamanītu ASV radari, B-59 atradās dziļumā, kurš izrādījās nepietiekams. ASV šādu nekaunību, protams, neatstāja bez ievērības un sāka mest dziļbumbas zemūdenes virzienā – tiesa, ar mērķi pabiedēt un likt komandieriem identificēt peldlīdzekli. Zemūdenes vadība gan to uztvēra par uzbrukumu, jo dziļumā bija pazaudējusi komunikāciju. Un tīri tā drāmai – zemūdene bija nobruņota tā, ka varētu izraisīt Hirosimas cienīgu sprādzienu. 

Lai arī divi no trim komandieriem grasījās atbildēt ar uzbrukumu, Vasilijs Arhipovs uzskatīja dziļbumbas vien par māņu manevru ar mērķi izvilināt zemūdeni virs ūdens un aicināja lieki nešaudīties. Bez visu trīs komandieru piekrišanas uzbrukumu sākt nedrīkstēja, tādēļ zemūdenei nācās vien iznirt un doties mājup, amerikaņiem par lielu izbrīnu. ASV kuģu kapteiņi, kas vēroja zemūdeni pametam viņu ūdeņus, droši vien nemaz nenojauta, ka tikko par mata tiesu bija izvairījušies no kodolkara sākuma.

10 īsti varoņi, kas izglāba pasauli no milzu nelaimēm

3. Normans Borlogs

Normans Borlogs
Lai arī popkultūrā nezināms cilvēks, zinātnē, par laimi, Normans Borlogs ir atzīta persona. Normans, mežzinātnieks un agronoms, savulaik aizsāka tā saukto Zaļo revolūciju – pasaules mēroga iniciatīvu meklēt jaunus veidus, kā veicināt lauksaimniecības kultūru ražīgumu. Līdz ar to 1950jos un 1960jos gados tika izveidotas tehnoloģijas, izturīgākas graudaugu šķirnes, mēslojumi un apūdeņošanas sistēmas, lai pārtikas ražošana noritētu efektīvāk. Par savu darbu šī procesa aizsākšanā un vadīšanā Normans Borlogs 1970. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju. Ok, bet kur tad pasaules glābšana? Izrādās, viņa darbs ir izglābis no bada vairāk kā miljardu cilvēku. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pasaule piedzīvoja lauksaimniecības krīzi, kad novecojušie paņēmieni vairs nespēja apmierināt augošās pasaules izsalkumu. Tika lēsts, ka līdz 1980. gadam Eirāzijas kontinenta Indijas daļa būs pilnībā izmirusi. Pateicoties jaunajām graudu šķirnēm, kas spēj augt arī skarbos apstākļos, Indija šobrīd ir viena no visbiezāk apdzīvotajām valstīm pasaulē.
Komentēt

4. Henrieta Laksa

Henrieta Laksa
Kā jau daudzas sievietes, Henrieta Laksa izglāba pasauli, pati to nemaz nezinot. gadā trūcīga piecu bērnu māmiņa ieradās Džona Hopkinsa klīnikā pārbaudīt izaugumu uz dzemdes kakla. Ārsti veica biopsiju un ar nožēlu informēja Henrietu, ka izaugums ir vēzis. Kā jau piecdesmitajos, nekādu dižo pretvēža terapiju nebija, turklāt sieviete bija nabadzīga un ārstēšanos nemaz nevarētu atļauties. Henrietai kļuva sliktāk. Tikmēr ārsti novēroja kādu interesantu (nu, vismaz ārstu prāt interesantu) parādību, pētot viņas audu paraugu. Citu pacientu šūnu paraugi ātri vien nomira, tomēr Henrietas šūnas turpināja augt un dalīties straujos tempos. Diemžēl tas nozīmēja arī to, ka vēzis agresīvi uzbruka sievietes ķermenim, un pēc septiņiem mēnešiem viņa nomira. Taču, kamēr sieviete tika apbērēta, šūnas no viņas audzēja turpināja dzīvot un, ārstiem par lielu pārsteigumu, itin nemaz netaisījās mirt. Paraugs bija savairojies tiktāl, ka tā daļas varēja nosūtīt citiem ārstiem. Un, lai cik tas dīvaini nešķistu, Henrietes patoloģiskās šūnas kļuva par pamatu vairākām vakcīnām – populārākā no tām ir vakcīna pret poliomielītu, arī pirmā vakcīna pret Zika vīrusu tika veidota uz Henrietes šūnu bāzes. Šūnas, starp citu, turpina dzīvot un kopā pasaulē ir izaudzētas vairāk kā 20 tonnas viņas audzēja šūnu. Tām ir pat īpašs nosaukums – HeLa šūnas. Tās ir palīdzējušas uzzināt daudz jaunas inormācijas par cilvēka genomu un klonēšanu, šūnu novecošanu un vīrusu darbību. Ar tām ir testētas zāles pret vēzi un AIDS un pat atsevišķi kosmētikas līdzekļi ir izgājuši HeLa testu.

Mūsdienās gan šāda medicīniska prakse – audu uzglabāšana un izplatīšana bez personas vai ģimenes piekrišanas – tiktu uzskatīta par augstākā mērā neētisku, tomēr mēs varam justies pateicīgi Henrietei par to, ka poliomielīts mūs vairs nebiedē.
Komentēt

5. Džonass Selks

Džonass Selks
Ja reiz par poliomielītu, tad te jāpiemin arī tā vakcīnas izgudrotājs Džonass Selks. Mēs esam pieraduši par poliomielītu nedomāt, jo tas mūs īsti vairs neapdraud (ja vien vakcinējamies), tomēr pagājušā gadsimta vidū viss bija citādi. Polio vīruss 1952. gadā ASV vien bija nogalinājis vairāk kā 3000 cilvēkus gada laikā, un vēl vairāk kā 21 000 cilvēku bija kļuvuši paralizēti slimības ietekmē. Vairums no tiem bija bērni. Zinātnieks sāka pētīt vīrusu jau 1948. gadā, sākotnēji viņam tika lūgts noskaidrot, cik vīrusa paveidu ir pavisam kopā. Selkss gan ar to neapstājās un galabeigās nonāca arī pie vakcīnas. Lai šo vakcīnu izstrādātu, bija nepieciešama 20 000 ārstu līdzdalība. Vakcīna kļuva pieejama jau 1955. gadā, un valstis visā pasaulē steidza izveidot tās kopijas, lai vakcinētu iedzīvotājus. Mūsdienās poliomielīts ir gandrīz izzudis, lai arī pretvakcīnu aktīvisti naski cenšas to saglabāt. Selksa kungs no savas darbības neko nenopelnīja, atsakoties vakcīnu pat patentēt. Forbes redakcija ir aprēķinājusi, ka viņš būtu varējis nopelnīt 7 miljardus ASV dolāru, taču dažreiz dzīvē ir svarīgākas lietas par naudu.
Komentēt

6. Džeimss Harisons

Džeimss Harisons
Austrālis Džeimss Harisons nav ne zinātnieks, ne armijnieks. Tomēr viņam ir ļoti īpašas asinis. 18 gadu vecumā pirmo reizi nonācis asins donora krēslā, viņš vēl nenojauta, cik nozīmīgs donors kļūs. Un nenojauta vēl vairākus gadus, līdz 1960to gadu vidū ārsti atklāja, ka viņam ir neparasts asins sastāvs. Džeimsa asinīs ir antiviela, ar kuras palīdzību var ārstēt retu un potenciāli nāvējošu slimību – jaundzimušo hemofiliju. Tā attīstās, kad rēzus negatīva māmiņa iznēsā rēzus pozitīvu mazuli, un mammas organisms mazo uztver par apdraudējumu, cenšoties no tā tikt vaļā. Tāpēc mazuļi mēdz piedzimt ar anēmiju, dzelti vai hemofiliju – asins recēšanas problēmām. Tomēr, ja māmiņai injicē antivielu, sauktu par Anti-D, asins konflikts tiek atrisināts, un mazulis piedzimst vesels. Tādu antivielu var iegūt tikai no donoriem, līdzīgiem Harisonam – cilvēkiem, kam ir RhD-negatīvas asins un rēzus pozitīvas antivielas.  

Kopš šī atklājuma Džeimss Harisons ir ziedojis asinis teju 50 gadu garumā ik nedēļu. Ik nedēļu! Un kopā veicis 1173 ziedojumus. Medicīnā viņš ir iesaukts par “vīru ar zelta roku”, jo viņa asinis kopumā izglābušas ap 2.4 miljoniem mazuļu. Vairāk nekā cilvēku Latvijā. Iespaidīgi, vai ne?
Komentēt

7. Aleksandrs Akimovs

Aleksandrs Akimovs
Tie, kas šobrīd skatās seriālu Chernobyl, droši vien atpazīst šo uzvārdu. Lai arī Černobiļas katastrofa ir viena no briesmīgākajām cilvēka izraisītajām nelaimēm pasaulē, tā varēja būt daudz briesmīgāka, ja Akimova kungs nebūtu iejaucies. Aleksands Akimovs bija maiņas vadītājs Černobiļas atomelektrostacijā liktenīgajā naktī. Jau sākotnēji viņam bija iebildumi pret eksperimentu, kas bija paredzēts ceturtajā reaktorā, tomēr Akimova priekšnieks viņa argumentus neņēma vērā. Mēs visi zinām, kas sekoja tālāk. Uzzinājis par sprādzienu reaktorā, Akimovs ļoti ilgi neticēja tam, kāda apmēra katastrofa ir notikusi. Tomēr vēlāk, sapratis, cik tieši slikti viss ir, Akimovs centās labot situāciju, cik nu viņa spēkos tas bija.

Paliekot postenī (kuru apstaroja nāvējošas radiācijas devas), viņš rūpējās par to, lai eksplodējušajam reaktoram tiktu pievadīts ūdens. Tā kā automātiskā padeves sistēma vairs nedarbojās, Akimovs ar vairākiem kolēģiem inženieriem pieslēdza sūkņus pašrocīgi, turklāt darot to bez jebkāda aizsargapģērba. Diemžēl radiācijas deva, ko saņēma viņš un viņa kolēģi, bija nesavietojama ar dzīvību – visi vīri mira 3 nedēļas vēlāk ar akūtu radiācijas sindromu. Viņam bija tikai 33 gadi. Bez viņa nesavtīgās rīcības eksplozijas un tam sekojoša piesārņojuma apjoms pasaulē būtu daudz, daudz lielāks.
Komentēt

8. Aleksejs Anaņenko, Valērijs Bezpalovs, Boriss Baranovs

Aleksejs Anaņenko, Valērijs Bezpalovs, Boriss Baranovs
Ar Akimovu Černobiļas varoņu saraksts nebeidzas (faktiski visi, kas piedalījušies seku novēršanas darbos, ir milzu varoņi, arī tad, ja darījuši to pret savu gribu). Uzsprāgušā un degošā reaktora dzēšanas darbos tika izmantotas smiltis, kas uguns klātbūtnē uzkarsa līdz 1200 grādiem un draudēja izkausēt reaktora pamatus, nonākot ūdens baseinā. Droši vien nav grūti iedomāties, kas notiek, kad ūdens saskaras ar 1200 grādus karstu materiālu – tvaika eksplozija, visticamāk, būtu parāvusi līdzi arī pārējos trīs reaktorus un padarītu daļu Eiropas neapdzīvojamu. Kādam vajadzēja doties radiaktīvajā ūdenī un atvērt iztukšošanas vārstuļus manuāli. Trīs vīri – Bezpalovs, Anaņeko un Baranovs – pieteicās brīvpratīgi. Tā kā apgaismojums ātri vien izdzisa, vīriem nācās meklēt ceļu caur radiaktīvo ūdeni pēc taustes – tiesa, Anaņenko un Bezpalovs kā Černobiļas inženieri zināja, kurp ved katra caurule. Pateicoties viņu darbam, pārējie trīs reaktori palika neskarti. Starp citu, lai arī viņi saņēma milzīgu devu radiācijas, Anaņenko un Bezpalovs joprojām ir dzīvi. Baranovs mira 2005. gadā no sirds infarkta.
Komentēt

9. Vitolds Piļeckis

Vitolds Piļeckis
Piļecka kungs ir tāds varonis, kurš labprātīgi piedzīvojis kara šausmas. Kā viens no Polijas pretošanās kustības dalībniekiem Otrā pasaules kara laikā, viņš brīvprātīgi ļāva nacistiem sevi arestēt, lai iekļūtu Aušvices nometnē un varētu tur nodarboties ar spiegošanu. Ir grūti iedomāties šādu apņēmību, tomēr viņš Aušvicē pavadīja divarpus gadus, sūtot ziņas Polijas valdībai. Ar viņa sniegtās informācijas palīdzību izdevās Sabiedrotos pārliecināt par to, ka nacisti veido nāves nometnes. Vēlāk Piļecka kungam izdevās arī izbēgt un nosūtīt informāciju Londonai par ieslodzīto un nogalināto skaitu. Tas bija tik milzīgs, ka britu drošības dienesti šos datus uzskatīja par krietnu pārspīlējumu – nevar taču tā būt, ka 5 gados būtu nogalināti 5 miljoni cilvēku (diemžēl gan tā izrādījās patiesība). Kas ir skarbākais Piļecka kunga stāstā – komunistu okupētā pēckara Polijas valdība vēlāk viņu notiesāja uz nāvi par spiegošanu (!) un robežas šķērsošanu ar svešu vārdu. Vēlāk gan viņš tika reabilitēts, tomēr, līdzīgi Černobiļas darbiniekiem, šis varonis reizē ir viens no Padomju savienības upuriem
Komentēt

10. Moriss Hilmans

Moriss Hilmans
Vairums cilvēku neko nav dzirdējuši par Morisu Hilmanu, un velti. Bez viņa mūsdien medicīna būtu krietni citāda, un viņa darbs ir tiešā veidā ietekmējis ikvienu no mums – burtiski. Mikrobiologs Hilmans jau karjeras sākumā četrdesmitajos gados atklāja īpaši bīstamu gripas paveidu – atgādināsim, ka vien pāris desmitgades agrāk pasauli izslaucīja spāņu gripas pandēmija – un 9 dienu laikā izstrādāja vakcīnu pret to. Turpinot darbu pie vakcīnām, viņš izveidoja arī potes pret masalām, cūciņām, A un B hepatītu, vējbakām, meningītu, plaušu karsoni un vairākiem gripas paveidiem. Hilmana kungs ir izgudrojis 8 no 14 bērnu standarta vakcīnām, taču pasaules atzinību saņēma vie mūža nogalē. Nu, labi vismaz, ka tā. Hilmans ir atzīts par pasaulē veiksmīgāko vakcinologu (jā, tā ir profesija) un vissvarīgāko medicīnas darbinieku 20. gadsimtā. Te nu ir grūti nepiekrist – bez visām šīm vakcīnām pasaule būtu krietni nepatīkamāka vieta.
Komentēt

 

Avot: 1, 2, 3


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru