Saviļņojošs apsveikums Jaunajā gadā no Viļa Daudziņa. Iesakām noklausīties!

Komentēt

Kaut kas tik nomierinošs un patīkams - tieši tas, kas nepieciešams šajā 2. janvāra pievakarē. Pēc visiem svētkiem, svinībām, ballītēm.

Ja šobrīd steidzies, tad uz mirkli atvelc elpu. Ja esi ar atvērtām acīm, ver tās ciet. Ja domā, tad nedomā, ja satraucies – nomierinies. Jo stāstu sadzirdēt var teju katrs, bet to piedzīvot – tikai tie, kas brīvi no visa seko teicēja balsij un dodas turp, kur tā ved.

Un ceļš būs tāls, jo sniedzas uz vietu, kurā bijis tikai retais no mums – uz zemi ar ozoliem.

Kaut kur tālu, tālu, skalojas jūra. Gadsimtiem seni viļņi katru dienu dzimst no jauna un viens aiz otra dodas krist ceļos jūrmalas kāpu un akmeņu priekšā. Vai tā ir lūgšana, cieņpilns žests vai mūžīgs ūdeņu mēģinājums zemi bildināt – to zina tikai viņi paši. Aiz jūras, smiltīm un priežu audzēm ir plašs, plašs lauks – cik tālu vien var saskatīt zeļ, plaukst un smaržo. Un pretēji sastingušiem tīreļiem, izkaltušām savannām un mēmiem ledājiem, šis lauks ir dzīvs. Dzīvas ir bites tajā, dzīvi ir savvaļas zvēri, tādi paši šķiet esam pat saules stari – tie šaudās no vienas rasas lāses uz otru, kā nevarot atrast to īsto, to saldāko.

Dzīvajā laukā aug dzīvi ozoli. Desmitiem, simtiem, tūkstošiem – šī zeme ir liela, vai atceries? Vienpaši, nerunīgi – ar pieklājīgu distanci viens no otra. Bet kā jau vienmēr, acīm neredzams ir acīmredzamais – lai gan mūžu nepavada sadevušies zarainajās rokās, tie ir vienotāki par visiem, ko esi saticis līdz šim. Tie vienoti savā izcelsmē, jo to saknes ir savijušās zemē, no kuras tie nāk. Vienoti savā nākotnē, jo to zīles, neatkarīgi no virziena, kurā izvēlas aizripot, galu galā kļūst par tādiem pašiem ozoliem. Un, pats galvenais, tie ir vienoti savā garā, kas netverams, bet tajā pašā tik skaidri saprotams – kā dižkoka ēna, sniedz patvērumu, dejo ap miesu un saskaras, pārklājas, saplūst – uz īsu brīdi ikdienā, uz garāku īpašās reizēs – saulgriežos, piemiņas mirkļos un zīmīgos svētkos.

Tikai retais no mums ir bijis šajā zemē. Jo ikdienā steidzamies, par daudz domājam, satraucamies. Tā acīmredzamais joprojām paliek neredzams. Neredzami viļņi apskalo neredzamas kāpas, neredzams lauks dod mājas neredzamai dzīvībai un neredzama balss aicina, bet paliek bez atbildes. Nesteidzies, atvelc elpu. Aizver acis un dodies turp, kur mūsu saknes savijušās, kur mūsu zīles pašus turpinās, kur ēna sniedz patvērumu un saplūst vienotā garā – gan ikdienā, gan īpašās reizēs.

Dodies uz zemi, kur esi viens no ozoliem.
Uz zemi, kur esi Latvija. 

Lai 2017. gads ved turp, kur vēl nav būts un dod to, kas vēl nav gūts!

Teksta autors: Edijs Majors. Ierunājis: Vilis Daudziņš.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru