16 dīvaini dzīvnieku hibrīdi, kas patiešām eksistē dabā

1 komentārs

Aizmirsti par vilku suni – daba mēdz izspēlēt aizraujošākus jokus.


Ikviens, kurš kaut drusku mācījies bioloģiju, zina par tādu lietu kā starpsugu barjera. Tā padara neiespējamu dažādu sugu dzīvnieku vairošanos un kopīgu pēcnācēju radīšanu. Tomēr reizēm gadās, ka sugas ir tik tuvu radniecīgas, ka ir iespējami dīvaini un interesanti “bērni” (kas vēlreiz apliecina – ar radiniekiem vairoties nevajag. Vienkārši nevajag). Dabā iznākumi gan ir krietni mīlīgāki, nekā aristokrātijas vēsturē. Nu, piemēram:

 

1. Zēzelis

Zēzelis
Zebras var krustoties ar daudziem zirgveidīgajiem, un rezultāts ir zebras hibrīds jeb zebroīds. Ja zebra izdara TO ar ēzeli, bērniņš saucams par zēzeli, kas ir izcils rezultāts nosaukuma dēļ vien. Zebroīdi ir pazīstami jau kopš 19. gadsimta, un tos savos darbos ir pieminējis arī Čārlzs Darvins. Starp citu, zebras var krustot arī ar ponijiem, un rezultāts ir mazi, mīlīgi, strīpaini zirdziņi. Zēzeļu mātītes ir ļoti mazauglīgas, kamēr tēviņi – gandrīz vienmēr sterili. Tas tāpēc, ka šiem dzīvniekiem atšķiras hromosomu skaits, respektīvi, puzles kauliņi tik labi nesapas. Tāpēc zēzeļus īsti nav iespējams izveidot par atsevišķu šķirni, tomēr kopumā tie sastopami gana bieži.
Komentēt

2. Pizlijs

Pizlijs
Pizlijs ir polārlāča un grizli lāča krustojums. Tas ir ļoti rets, tomēr šāda krustošanās ir novērota gan dabā, gan zoodārzā (kurš slinkais kopējs tos lāčus salaida vienā voljērā, koa?). Viens pizlijs ilgstoši mitinājās Osnabrukas zoo. Vispār ir arī tā, ka ģenētiskie testi apstiprina, ka jau izsenis (no Pleistocēna laikmeta, ja gribam būt precīzi) polārlāču gēni ir, khmm, ieplūduši brūno lāču asinīs, taču ne otrādi. Tas neizbrīna – kurš pie vesela saprāta esošs lāčuks gan gribētu sist kanti agresīvajai polārlācenei?
Komentēt

3. Līģeris

Līģeris
Šis draudziņš ir lauvas tēviņa un tīģera mātītes krustojums. Šie ir vislielākie kaķi pasaulē – pieaudzis īpatnis sver līdz pat 410 kg! Savu izmēru dēļ tiem būtu ļoti grūti izdzīvot brīvā dabā – nevar jau tik vienkārši nomedīt antilopi, ja esi liels un apaļīgs – tāpēc līģeri eksistē tikai nebrīvē, kur dzīvo, kažoku kuldami, un dažreiz tos ievieš arī speciāli, jo milzīgi kaķi – tas ir forši. Līģeriem, tapat kā tīģeriem, ļoti patīk peldēt, un tie ir draudzīgi un komunikabli kā lauvas. Dzīvnieki lielākoties ir sterili, tomēr dažiem ir izdevies arī sekmīgi pavairoties.
Komentēt

4. Taigons jeb tauva

Taigons jeb tauva
Tauva – mēs lietosim šo latvisko versiju, jo tā ir jautrāk – ir tīģera tēviņa un lauvu mātītes pēcnācējs. Tauvas ir mazāki par līģeriem un vispār vairāk pārņēmuši atturīgo tīģeru uzvedību. Tie ir arī retāk sastopami. Tāpat kā  brālēni līģeri, tie mitinās tikai nebrīvē.
1 komentārs

5. Slepkavbites

Slepkavbites
Slepkavbites ir ironisks stāsts un "s*di ventilatorā" cilvēces selekcijas vēsturē. 1956. gadā brazīļu biškopji selekcionāri mēģināja sakrustot visnotaļ agresīvo Āfrikas medus biti ar Eiropas medus bitēm cerībā iegūt mazliet maigāku un paklausīgāku Āfrikas bišu versiju. Kas gan varētu noiet greizi, vai ne? Lietas tomēr īsti negāja, kā plānots – iznākums bija vēl agresīvākas bites, kas turklāt aizlaidās lapās un pazuda Brazīlijas mežos, kur pamanījās arī strauji savairoties. Tagad tās ir sastopamas visā Dienvidamerikā un pat ASV dienvidu štatos. Jāteic arī, ka bites attaisno savu nosaukumu – tās agresīvi sargā stropu, uzbrūk cilvēkiem un mēdz tos vajāt līdz pat puskilometra distancei. Izklausās pēc brīnišķīga eksperimenta iznākuma! Varbūt kāds grib selekcionēt arī dundurus?
Komentēt

6. Jauva

Jauva
Jauva ir jaguāra tēviņa un lauvu mātītes krustojums. Tie ir ārkārtīgi reti un sastopami vien nebrīvē. Jauvu krāsa var būt melna vai zeltaina – atkarībā no jaguāra nokrāsas. Konkrēti šis skaistulis ir Cunami, kurš dzīvo Ontario zoodārzā.
Komentēt

7. Mūlis

Mūlis
Mūlis ir daudzās Āzijas valstīs iecienīts darba mājdzīvnieks, radies no zirgu mātītes un ēzeļa tēviņa. Mūļi ir pacietīgi, strādīgi, izturīgi un veselīgāki par kaprīzajiem zirgiem – izcili piemēroti stepēm un pustuksnešiem. Tie ir arī sterili un nespēj vairoties, tāpēc mūļu turētājam nav jāuztraucas par demogrāfijas eksploziju stallī. Vēsturē nav fiksēts neviens pats gadījums, kad mūļu tēviņam būtu izdevies radīt pēcnācējus.
Komentēt

8. Hinnijs

Hinnijs
Hinnijs ir mūļa brālēns, kuru radījis zirgu tēviņš un ēzeļu mātīte. Lai arī tuvi radinieki, hinniji raksturā ir krietni atšķirīgi no mūļiem – tie ir kautrīgāki, pakļāvīgāki un paklausīgāki par mūļiem. Arī to izmērs ir mazāks, ko galvenokārt nosaka ēzeļu mātītes nelielais augums. Atšķirībā no mūļiem, hinniju meitenes gan reizēm var kļūt grūsnas un radīt pēcnācējus kopā ar ēzeļa tēviņu, taču šie gadījumi ir gaužām reti.
Komentēt

9. Savannas kaķis

Savannas kaķis
Šis piemīlīgais kaķis ir radies savienībā starp mājas kaķi un lielausaino mežonīgo Āfrikas kaķi Servalu. 20. gadsimta beigās šis jaukais hibrīds ieinteresēja kaķu audzētājus, un no 2001. gada Savannas kaķis ir atzīts pat atsevišķu kaķu šķirni. Mjau! Savannas kaķi ir daudz komunikablāki un draudzīgāki par parastajiem kaķiem, un bieži tiek pielīdzināti suņiem sava rakstura dēļ. Tos var mierīgi iemācīt iet pie siksniņas un pat nest bumbiņu. Tie ir arī uzticami mājdzīvnieki un visur seko savam saimniekam. Tāpēc, ja kāds nevar izšķirties, kurai grupai jūtas piederīgs – kaķu vai suņu cilvēkiem – vajag meklēt Savannas kaķi, un viss būs tip top.
Komentēt

10. Bengālijas kaķis

Bengālijas kaķis
Bengālijas kaķis ir vēl mīlīgāks mincītis – tas iegūts, sakrustojot un vēlreiz sakrustojot (un vēlreiz sakrustojot, jo cilvēkiem neapnīk eksperimentēt) mājas kaķi ar mežonīgo Āzijas leopardkaķi. To gan nevajadzētu jaukt ar leopardu – leopardkaķis ir neliela izmēra mežonīgs minka, kuru gan mēģināja pieradināt jau Neolīta laikmeta Ķīnā, jo arī senajam cilvēkam vajadzēja kaķīti. Tad nu mūsdienu selekcionāriem visā neskaitāmās krustošanas rezultātā ir izdevies pašpārliecināts, enerģisks un draudzīgs kaķis ar neparasti skaistu leoparda kažociņu. Starp citu, šiem kaķiem ļoti patīk arī rotaļas ūdenī! 
Komentēt

11. Voijots jeb koijotvilks

Voijots jeb koijotvilks
Voijots ir koijota un vilka bērniņš. Patiesībā koijoti un vilki joprojām ir ļoti, ļoti tuvi radinieki – koijotu suga no vilkiem nošķīrās vien pirms 150 – 300 tūkstošiem gadu (kas uz evolūcijas fona ir pāris sekundes). Tā kā koijotiem un vilkiem sakrīt hromosomu skaits, šie dzīvnieki ir auglīgi un var vairoties savā starpā. Ko viņi, protams, arī dara.

Komentēt

12. Kaita

Kaita
Lai arī kazas un aitas bieži ganās kopā, šo abu sugu pēcnācēji dabā ir ārkārtīgi reta parādība. Lielākoties tie piedzimst nedzīvi. Tomēr reizēm daba izspēlē jokus, un pasaulē nāk arī kāda dzīva kaitiņa. Kaitām parasti ir ass akots un mīksta pavilna, tievas kazu kājas un ducīgs rumpis kā aitām. Taisnīgs sadalījums! Starp citu, zinātniekiem ir izdevies iegūt ko līdzīgu, kombinējot kazas un aitas embrijus, taču to sauc par aitas-kazas himēru, nevis kaitu.
Komentēt

13. Vaļfīns

Vaļfīns
Vaļfīns ir pēcnācējs pudeļdeguna delfīna jeb afalīna mātītes un neīstā slepkavvaļa tēviņa ģimenē. Lai arī neīstais slepkavvalis pieder delfinu klasei, šie pēcnācēji ir ļoti, ļoti reti. Pats pirmais vaļfīns tika reģistrēts Tokijas akvaparkā, taču nomira pēc 200 dienām. Populārākais vaļfīns gan nodzīvoja garu mūžu ASV delfinārijā Havaju salās un pat pamanījās radīt divus pēcnācējus. Dažreiz vaļfīni rodas arī brīvā dabā, taču šādi gadījumi ir vien daži. 

Komentēt

14. Kama

Kama
Kama ir kamieļa un lamas krustojums – jā, izrādās, ka šie dzīvnieki ir gana tuvi radinieki, lai šāda kombinācija būtu iespējama. Kamas tēvs ir kamielis un māte – lama. Tiesa, šis dzīvnieks radīts mākslīgi – pirmoreiz ar mākslīgās apaugļošanas metodi šo hibrīdu radīja 1998. gadā. Biologi vēlējās iegūt dzīvnieku, kurš ir ar kamieļa spēku un augumu, tomēr pakļāvīgs kā lama un arī ražo tikpat daudz vilnas. Pasaulē bijušas tikai 5 kamas – laikam jau iznākums nebija sevišķi sekmīgs.
Komentēt

15. Vilksuns

Vilksuns
Nu, labi, patiesībā arī vilksuns ir interesants. Mūsdienās turklāt vilksuns ir beidzot pilnvērtīgi atzīta suņu šķirne. Šķirne tādēļ, ka sugas ziņā suņi joprojām tiek uzskatīti par pelēkā vilka paveidu (jā, arī čivauva ir vilku paveids, iedomājies? Nopietni.). Padomju laikā tika ieviesta īpaša šķirne, Čehoslovākijas vilksuns, kura iegūšanai izmantoja vācu aitu suņus un Karpatu vilkus. Šķirne ir oficiāli iekļauta klasifikatorā – Čehoslovākijas vairs nav, bet vilksuns ir. Iegūtais sunītis ir paklausīgs un trenējams kā vācu aitu suns, taču ar vilka spēku, izturību un fizisko miesasbūvi. Protams, visādi vilksuņi rodas arī nekontrolētos apstākļos (arī ārpus Čehoslovākijas), taču tad dzīvnieka temperamentu un rīcību īsti nevar paredzēt. Šādus pēcnācējus cilvēki tur mājās, un tie ir skaisti, mežonīgi suņi, taču kinologi vienmēr brīdina, ka ar tādiem mājdzīvniekiem ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem.
Komentēt

16. Bīfalo

Bīfalo
Visbeidzot, vēl viens nosacīti veiksmīgs un reizē neveiksmīgs selekcijas eksperiments – bīfalo. Tas ir bufalo mātītes un vērša pēcnācējs. Šie pēcnācēji ir auglīgi, tādēļ tos iespējams pavairot šķirnes veidā. Tie ir govs izmērā, rāmāki un nodara videi mazāku postu ganībās (jā, govis rada daudz, ļoooooti daudz metāna gāzes), kas ir svarīgi ekoloģiskā nospieduma mazināšanā. Bīfalo tiek selekcionēti jau kopš 19. gadsimta sākuma. Diemžēl tas nesis arī skumjas sekas – kamēr bīfalo dzīvo nost vienā mierā, biologi lēš, ka pasaulē atlikuši vien četri bufalo bari, kuri nav piesārņoti ar govju gēniem, un visi pārējie savvaļas bufalo patiesībā ir bīfalo bez saimnieka. Nja. Tā ir, kad palaiž savus eksperimentus savvaļā.

Komentēt

 

Avoti: 1, 2, 3.


Vērts izlasīt




Komentāri