Zinātnieki pēta, kādēļ laiks rit straujāk, kad mums ir jautri

Komentēt

Jeb kāpēc ir tā, ka laimīgie laiku neskaita.

Vai esi pamanījis tādu interesantu likumsakarību – kad dari kaut kādas garlaicīgas lietas, laiks velkas neticami lēni. Un tad, kad ir jautri (vai kad sēdi internetā nakts vidū), tas burtiski izgaist. Tikko vēl bija desmit vakarā, pa kuru brīdi pienāca divi naktī? Un kādēļ laika izjūta tik ļoti mainās atkarībā no darāmajām lietām un to interesantuma pakāpes? Tam teicienam par laimi un laika neskaitīšanu taču ir jābūt kaut kādam pamatam.

Šis jautājums, protams, ir interesējis arī zinātniekus. Tā 2016. gadā grupa portugāļu neirozinātnieku komanda metās pētīt peļu smadzenes, un atklāja tajās veselu neironu (neirons ir smadzeņu šūna) grupu, kas atbild par laika uztveri un to, kādēļ laika ritējums ir tik subjektīvs un mainīgs. Lai noskaidrotu, kā peles uztver laiku, zinātnieki sākumā tām mācīja novērtēt, cik ilgs laiks pagājis starp divām skaņām. Šim tika veltīti vairāki mēneši, un vispār izklausās, ka būt par zinātnieku ir visnotaļ jautrs darbs. “Mēs iemācījām pelēm noteikt, vai laika intervāls starp skaņām ir garāks vai īsāks par pusotru sekundi” – tā pētījuma autors Džo Patons. Peles izteica savu viedokli, pietuvojot purniņu labajai vai kreisajai atverei būrī.

Pēcāk, izmantojot šķiedru fotometriju, pētnieki elektriskos signālus, ko radīja labsajūtas neiromediatora dopamīna atkarīgie neironi smadzeņu apvidos, kas atbild par laika uztveri un tā saukto iekšējo pulksteni. Būtiskākais apvidus, saukts par substantia nigra, tiek bojāts Parkinsona sindroma gadījumā, tādēļ šiem pacientiem ir traucēta arī laika uztvere. Tomēr atgriezīsimies pie pelēm – sava pētījuma gaiā zinātnieki noskaidroja, ka tad, kad neironu aktivitāte bija ļoti augsta, peles novērtēja laiku kā īsāku. Arī stimulējot šo neironu aktivitāti mākslīgi, pelēm joprojām šķita, ka laiks paiet ātri. Savukārt, apklusinot neironus, dzīvniekuprāt, laiks sāka ritēt lēnāk.

Pētījuma autori min, ka līdzīgs mehānisms, visticamāk, darbojas arī cilvēku organismos – darot patīkamas un iepriecinošas lietas, dopamīna atkarīgie neironi tiek stimulēti, un tas ietekmē laika uztveri. Garlaicīgās, skumjās un biedējošās lietas, savukārt, šos neironus izslēdz. Autors atsauc atmiņā gadījumu, kad divi viņa draugi nonāca ceļu satiksmes negadījumā, un dažas stundas, kuru laikā neviens nezināja, vai viss beigsies labi, esot vilkušās kā nedēļas.

Taču tā ir neirozinātne. Pētījumus ar laika uztveres fenomenu ir veikuši arī psihologi. 2012. gadā Alabamas Universitātes pētnieki Filips Geibls un Braians Pūls mēģināja noskaidrot, kuros psiholoģiskajos stāvokļos laika ritums šķiet visstraujākais. Pētījuma dalībniekus lūdza novērtēt, cik ilgi viņiem tiek rādīts attēls. Attēli variēja no neitrāliem (ģeometriskas figūras) līdz maz-motivējošiem (puķu foto) un augsti motivējošiem (gardu desertu attēli). Kā jau nav grūti iedomāties, puķes un ģeometriskās figūras tika novērtētas kā ilgāk demonstrētas nekā desertu foto. Interesanti arī, ka laika uztveri ietekmēja tas, cik sen pētījuma dalībnieks bija ēdis. Nesen paēdušos desertu foto motivēja mazāk, tādēļ, šo cilvēku prāt, desertu bildes tika demonstrētas ilgāk nekā šķita tiem, kas uz eksperimentu bija ieradušies izsalkuši. Kas diezgan lielā mērā sakrīt ar pieredzi lielveikalu rindās – kad esam badā, šķiet, ka rinda uz priekšu nekustas vispār nemaz. Zinātnieki gan izklaidējās vēl mazliet un lūdza novērtēt desertu foto demonstrēšanas laiku, piesolot, ka dalībnieki šos desertus pēc tam dabūs arī apēst. Interesanti, ka šinī gadījumā demonstrēšanas laiks tika novērtēts kā visīsākais, kas apliecina – laika uztveri lielā mērā nosaka specifiska motivācija, aizrautība un apbalvojuma mehānismi smadzenēs. Kas principā sakrīt arī ar peļu eksperimenta rezultātiem.

Interesanti, starp citu, ka atmiņās viss ir gluži otrādi. Piemēram, aizraujoša ceļojuma nedēļa paskrien ļoti ātri, kamēr garlaicīgs studiju semestris velkas mūžību. Taču dažus gadus vēlāk tā atvaļinājuma nedēļa šķiet tik gara! Kamēr semestris – ātri paskrējis garām, nekā sevišķa. Psihologi apgalvo, ka par šo atbildīga ir atmiņu veidošana: aizraujošās brīvdienas bija pilnas ar neparastiem notikumiem, kuri aktīvi veidoja atmiņas smadzeņu laukos. Garlaicīgais semestris tikmēr ne ar ko neizcēlās un atmiņās neko īsti nav atstājis, tādēļ šķiet, ka bijis īss – no tā nav, ko atcerēties.

Šī gan ir lieta, par kuru, visticamāk, mēs uzzināsim vēl daudz jauna tuvākajos gados. Taču tikmēr varam sev pieņemt zināšanai, ka laimīgi, apmierināti un entuziastiski cilvēki patiešām laiku uztver citādi. Nedusmosimies pārāk, ja viņi kavē!

 

Avoti: 1, 2, 3, 4


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru