Vai robota dzīvībai ir vērtība? Jā, ja robots izskatās pēc cilvēka

Komentēt

Jā, zinātnieki veic arī šādus pētījumus. Ir interesanti!

Ir visādi psiholoģiski pētījumi, kuros zinātnieki centušies noskaidrot, cik daudz altruisma piemīt cilvēkiem un kādas lietas mēs esam gatavi darīt citu cilvēku labā. Vai arī, gluži otrādi – ko esam gatavi nodarīt otram cilvēkam, ja esam pārliecināti, ka nesaņemsim sodu. Tā, piemēram, slavenais Stenfordas cietuma eksperiments, kurā puse dalībnieku ieņēma cietumnieku, bet otra puse – cietuma apsargu lomu,  savulaik noveda pie tik ļoti nežēlīgām attiecībām pētījuma dalībnieku vidū, ka to nācās pārtraukt nepabeigtu. Un te jāatceras, ka šajos gadījumos runa ir par cilvēkiem – īstiem, dzīviem un ievainojamiem.

Tomēr lietas, par laimi, mainās, un mūsdienās cilvēki ir gatavi glābt arī robotus. Vismaz atsevišķās situācijās – tad, kad, mūsuprāt roboti piedzīvo sāpes. Radbouda universitātes (Nīderlande) un Minhenes Ludviga Maksimiliana Universitāšu pētnieki. Būtu jau arī dīvaini, ja mēs pret robotiem izturētos pagalam nesaudzīgi – to mūsu ikdienā kļūst arvien vairāk, un arī Latvijā daudzas ģimenes par tīrību mājās var pateikties, piemēram, robotu putekļsūcējam. Roboti veic sarežģītas operācijas, atmīnē laukus un veic sarežģītus aprēķinus.

Pēc pētnieku teiktā, nereti militāristi sēro par bojāgājušiem robotiem – tie tur nereti tiek izmantoti atmīnēšanas vajadzībām, un, protams, regulāri aiziet iznīcībā. Tomēr armijā tos uztver par komandas biedriem, un tiem rīko arī bēres. Šī ārkārtīgi cilvēcīgā pieeja raisījusi interesi veikt plašākus pētījumus. 

Tad lūk, pētījuma ietvaros dalībniekiem bija jāatbild uz dažādiem jautājumiem par to, kuros gadījumos viņi ļautu iet bojā robotam, lai glābtu cilvēku dzīvības. Situācijas atšķīrās – dažos gadījumos robots bija ar cilvēciskiem vaibstiem, citos tā bija vienkārša mašīna. Rezultāti izrādījās visnotaļ, hmmm, saprotami – jo vairāk robots atgādināja cilvēku, jo sarežģītāka bija šī izvēle. Ja robots tika attēlots kā saprātīga būtne ar savām domām, pieredzēm, sāpēm un emocijām, pētījuma dalībnieki retāk izvēlējās ziedot robota dzīvību, lai glābtu grupu nepazīstamu cilvēku. Respektīvi, dažreiz mēs izvēlamies piedēvēt robotam arī morālu, ne vien tīri praktisku vērtību. Kas ir interesanti, jo tie tiek radīti ar vienu vienīgu funkciju: palīdzēt mums un atvieglot mūsu dzīvi. Tāpēc vietā jautājums – vai tādi ļoti cilvēcīgi roboti vispār ir kas vēlams un vajadzīgs?

Protams, no otras puses, mums, iespējams, būtu arī grūti sadzīvot ar robotiem, kuri ir tikai mašīnas. Antropomorfisms jeb cilvēcisko īpašību piedēvēšana dzīvniekiem un priekšmetiem ir ļoti pirmatnējs veids, kādā cilvēki padara pasauli sev apkārt pazīstamāku un saprotamāku – tā ir iedzimta reakcija. Visbiežāk mēs tā darām ar dzīvniekiem – ikviens, kam mājās ir mājdzīvnieks, raksturos savu četrkājaino, spuraino vai spārnaino draugu ar tādam īpašībām, kuras dažreiz nepiemīt par daļai cilvēku (“viņš visu saprot”). Citreiz vārds un raksturs ir arī ģitārai vai automašīnai. Un, lai arī mūsdienu psiholoģija uzskata antropomorfismu par domāšanas kļūdu, nereti šī domāšanas īpašība ir veids, kādā cilvēki tiek galā ar vientulību. Kas pašreizējā arvien vientuļākajā pasaulē varbūt arī nav slikti.

Šķiet, ka galvenais jautājums tomēr ir šāds – vai arī roboti pret mums būs tikpat cilvēcīgi, kad mākslīgais intelekts iegūs spēju domāt patstāvīgi? Cerams, ka arī viņus vadīs mazliet empātijas, nevis vien tīra, matemātiska loģika. Galu galā, mēs, muļķa cilvēki, esam spējīgi žēlot arī IKEA lampu. Un, ja tev nav žēl šīs mazās lampas, tad tev vienkārši nav sirds. 

Avoti: 1, 2, 3.


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru