Izrādās, smadzenes aptur laiku, kad tu mirkšķini acis

Komentēt

Cilvēka organisms ir brīnumu pilns. Nopietni.

 Zinātne ir aprēķinājusi, ka cilvēks vidēji mirkšķina 15-20 reižu minūtē. Viens miršķiens aizņem 0.1 sekundi laika. Tātad vidēji cilvēks pavada aptuveni pusstundu dienā miršķinot, respektīvi, ar acīm ciet. Ko tikmēr dara smadzenes?

Katrā tādā mirkšķināšanas reizē, kad acis ir ciet, tīklene nesaņem vizuālās informācijas datus. Mēs parasti to nepamanām, jo smadzenes ir viltīgas – tās salīmē kopā pieejamās informācijas bildītes, veidojot vienu nepārtrauktu “filmu”. Tomēr šie pārtraukumi nepaliek nepamanīti vispārējā lielajā smadzeņu sistēmā – jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Psychological Science, atklāj, ka principā smadzenes uz šiem īsajiem mirkļiem aptur organisma laika izjūtu.

Vispār jau arī ar pašu laika izjūtu nekas nav lāga skaidrs – zinātne tikai pagājušajā gadsimtā tā puslīdz sakarīgi saprata, kas vispār ir laiks, un šobrīd joprojām notiek diskusijas par to, kā tieši organisms uztver laika ritējumu un cik liela nozīme šajā uztverē ir maņām. Tagad, kā apgalvo viena no pētījuma autorēm, “ir skaidrs, ka vizuālā materiāla apstrāde un laika izjūta ir saistītas – mēs zaudējam laiku, kad mirkšķinām”.

Uzreiz gan jāteic, ka pētījums nav liels, tomēr metode ir gana interesanta. 22 pētījuma dalībniekiem lūdza veikt vizuālu uzdevumu, kamēr 23 citiem dalībniekiem – ar skaņu saistītu. Pirms uzdevuma un tā laikā pirmajai grupai lūdza novērtēt, cik ilgi uz ekrāna redzams balts aplis. Skaņas grupai, savukārt, lūdza vērtēt baltā trokšņa fragmentu ilgumus. Lai viss nebūtu tikai uz subjektīvu uztveri balstīts, dators sekoja abu grupu zīlītes diametram un acs pozīcijai.

Dalībniekiem, kuri mirkšķināja, skatoties uz video fragmentu, vienmēr šķita, ka tas ir īsāks, nekā patiesībā. Turklāt miršķināšanā pavadītais laiks bija tieši proporcionāls tam, cik ļoti garām bija video ilguma novērtējums. Nu, jā – nevar jau novērtēt to, ko neesi redzējis. Interesanti, ka audio grupa ar šādu problēmu nesaskārās – tā kā ausīm nav plakstiņu, tad miršķināšana uz laika uztveri nekādu ietekmi neatstāja.

Šis nelielais pētījums paver iespēju daudziem interesantiem jautājumiem. Kas notiek, ja vērojam un klausāmies kādu runājam – vai miršķināšana ko ietekmēs arī šinī gadījumā (un vai garlaicīga runātāja gadījumā ir vienkārši vairāk jāmiršķina)? Vai cilvēki ar zaudētām maņām laiku uztver citādi? Vai dažreiz laiks steidzas tādēļ, ka mēs aizrautīgāk miršķinām? Visbeidzot, kur mēs paliekam tajā pusstundā dienā, kuru pavadām miršķinot? Pētījuma autori teoretizē, ka, visticamāk, laika uztverē piedalās visas maņas, un to, ko mēs palaižam garām ar acīm, uztveram un ielīmējam kopīgajā puzlē no dzirdes, kustības un citiem uztveres kanāliem. Lai arī, iespējams, smadzenes tik ļoti prioretizē redzi, ka informācijas iztrūkums šajā kanālā sabojās visu pārējo uztveri. Vārdu sakot – šis vēl jāpapēta.

Līdzīgu fenomenu bija noskaidrojuši Osakas universitātes (Japāna) pētnieki jau 2012. gadā, pētot, kādēļ mēs vispār miršķinām (ja neskaita acs virsmas mitrināšanu, protams). Izmantojot encefalogrāfu, zinātnieki pētīja smadzeņu aktivitāti laikā, kad pētījuma dalībnieki skatījās reklāmas rullīti. Izrādās, ka uz miršķināšanas laiku arī smadzeņu darbība, īpaši tā, kas atbild par koncetrēšanos, uz brīdi atslēdzas atpūsties. Forši, vai ne? Un arī loģiski – jau jau smadzenes atpūšas, tad pareiza laika uztvere viņām tikpat paralēla kā rītos, kad gribas gulēt un desmit minūtes snaudas šķiet kā mūžība. 

Interesanti tomēr, cik ļoti efektīvs un optimizēts dators ir smadzenes. Ja vien to pusstundu zaudētā (vai ietaupītā?) laika vēl varētu kaut kā iegūt, lai palasītu internetu. Tas gan būtu skaisti, vai ne?

Avots: 1, 2


Vērts izlasīt




Komentāri


Šim rakstam vēl nav komentāru